Ceturtais vecums: kad laiks sākt dzīvot

4.vecums

«Četrdesmit gados dzīve tikai sākas» – tā apgalvoja galvenā pazīstamās filmas varone. Biznesa trenere Ņina Zvereva viņai piekrīt un stāsta par to, kā viņa vēlētos sagaidīt savu 80 gadu dzimšanas dienu.

Savā jaunībā es bieži, iebraucot Maskavā, apmetos dzīvot savas mammas draudzenes Zinas, Zinaīdas Naumovnas Parnes mājā.  Viņa bija zinātņu doktore, pazīstama ķīmiķe, pasaules nozīmes zinātniskā atklājuma autore. Jo vecāka es kļuvu, jo ciešāka kļuva mūsu draudzība. Man bija ļoti interesanti klausīties visu, ko viņa stāstīja, jo viņa vienmēr pamanījās negaidītos veidos sagriezt manas smadzenes kājām gaisā.

Tagad es saprotu, ka Maskavas tante Zina kļuva par labāko manu garīgo skolotāju, viņas gudrās domas manī ir uzsūkušās uz mūžu.

Tad, lūk, viņa loti mīlēja lidot uz Parīzi, pie tam, viņa speciāli bija iemācījusies franču valodu, lai varētu komunicēt ar francūžiem. Un jau pēc pirmā brauciena viņa atgriezās pie savas tantes absolūtā sajūsmā: “Ņinusja, tur nav veco ļaužu! Tur viņiem ir jēdziens  «trešais vecums». Cilvēki “trešajā vecumā” sākot no pensijas līdz pat dziļām vecumdienām, bez maksas staigā pa izstadēm un muzejiem, viņi daudz mācās un braukā pa visu pasauli. Ņinusja, mūsējās vecumdienas nav pareizas!»

Toreiz es pirmo reizi aizdomājos par to, ka dzīve var būt skaista ne tikai 30 un 40 gados. Bet pēc tam par vecumu vairs nebija laika domāt. Dzīve man piespēlēja sarežģītu uzdevumu – apgūt jaunu profesiju. Es attālinājos no televīzijas un kļuvu par biznesa treneri. Es sāku rakstīt praktiskās retorikas (oratormākslas) mācību grāmatas un grāmatas par bērnu audzināšanu. Es gandrīz katru dienu ar mikrofonu rokā skraidu pa auditoriju un palīdzu jauniem cilvēkiem atrast savu komunikācijas stilu un iemācīties prezentēt sevi un savu projektu jautri, īsi un saprotamiem vārdiem.

Man ļoti patīk mans darbs, taču dažkārt mans vecums liek sevi manīt. Tad iesāpas rokas, tad kļūst grūtāk rakstīt uz tāfeles. Tad pārņem nogurums no mūžīgajiem braucieniem lidmašīnās, no šķiršanās ar mīļoto vīru un man tuvajiem cilvēkiem. Vienu vārdu sakot, es pēkšņi padomāju, ka savu “trešo vecumu” es pavadu absolūti nepareizi.

Kur izstādes, muzeji, teātri un jaunu valodu apguve? Kāpēc es tik daudz strādāju? Kāpēc es nevaru apstāties? Un vēl viens jautājums, vai manā dzīvē būs mierīgas vecumdiena? Un tad es nolēmu uzstādīt sev latiņu – 70 gados pārstāt vadīt treniņus un koncentrēties uz koučingu un grāmatu rakstīšanu.

Bet 75 gados es vēlos pilnībā nomainīt manas trakās radošās dzīves formātu un vienkārši sākt dzīvot.

Šajā vecumā es tagad tik ļoti labi saprotu, ka dzīvot savam priekam nemaz nav tik viegli. Ir jāsaglabā smadzenes, bet, galvenais – veselība. Ir jākustās, pareiz jāēd, jātiek galā ar tām problēmām, kas skar ikvienu cilvēku. Es sāku sapņot par savu “ceturto vecumu”. Man ir spēks un pat iespējas jau šodien organizēt savu brīnišķīgo dzīvi vecumdienās.

Es skaidri zinu, ka nevēlos apgrūtināt savus bērnus ar savām problēmām, lai viņi dzīvo tā, kā viņi to vēlas. Es zinu, cik tas ir briesmīgi, dzīvot pastāvīgās bailēs un atbildībā par saviem vecākiem. Mēs paši varam organizēt savu mūsdienīgo veco ļaužu mītni!

Es sapņoju par to, kā pārdošu savu dzīvokli Maskavā, savākšu kopā savus draugus un mēs kopā dzīvosim skaistā vietā. Izdarīt tā, lai katrai ģimenei būtu sava atsevisķa māja, bet medicīna un apkalpošana būtu kopīga. Mans vīrs taisnīgi atzīmēja, ka mūsu bērniem jāizveido “novērotāju padome” – ja nu pēkšņi mums skleroze iestājas ātrāk kā gribētos?

Es sapņoju par lielu kinozāli, ziemas dārzu un celiņiem pastaigām. Ir vajadzīgs labs pavārs un ērtas virtuves katrā korpusā – es pati noteikti gatavošu ēst, līdz pēdējai dzīves minūtei. Vēl vajadzīgas skaistas viesistabas mūsu bērniem, mazbērniem un tiem draugiem, kuri nezin kāpēc nevēlēsies iekārtoties mūsu pansionātā – viņi, protams, to nožēlos, tāpēc laikus jāizskata iespēja piebūvēt vēl jaunus papildus apartamentus.

Pats amizantākais ir tas, ka šīs domas ne tikai neliek man skumt un bēdāties, bet gluži otrādi, aizrauj un rada manī milzu prieku. Dzīve ir gara, un tas ir skaisti!

Dažādi dzīves posmi dod dažādus iemeslus un iespējas pašam galvenajam – sajust savas esības prieku.

Man ir divi pavisam maziņi mazdēli. Man tā gribas pabūt viņu kazās! Kaut vai ierakstīt jautru videoierakstu, sēžot blakus vīram ziemas dārzā savā iemīļotajā vietā. Un pacelt glāzi šampanieša, kuru man atnesīs uz skaistas, greznas paplātes.

Un kas? Savus sapņus var realizēt tikai tad, ja tie ir ambiciozi, bet konkrēti un ļoti iekārojami. Vēl jo vairāk, ja man ir laiks. Galvenais, nodzīvot līdz “ceturtajam vecumam”, ja reiz apzināti atteicos no trešā!

Autors: Ņina Zvereva – koučs
Avots: http://www.psychologies.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements