Es esmu tavs iekšējais bērns!

 

ieksejais berns14

Mums visiem dažkārt vajag doties sava iekšējā bērna kopšanas atvaļinājumā.

Es esmu tavs iekšējais bērns. Precīzāk, es esmu tu, kurš nav izaudzis. Es esmu tava ēna, tavs aklais punkts.

Daudzi domā,ka iekšējam bērnam jābūt spontānam, radošam un laimīgam. Es it nemaz neesmu tāds, es esmu egoistisks, skops un prasīgs. Es vēlos, lai tu mani dzirdētu un ievērotu, rūpētos par mani. Un ko dari tu?

Dažkārt tu radi iespaidu, ka ar tevi viss ir kārtībā, tu kaut ko bezgalīgi dari, kaut kur steidzies un nav brīnums, ka tavu resursu vairs nekam citam nepietiek. Un visi tavi spēki ir veltīti tam, lai mani neievērotu. Es dusmojos uz tevi un sodu tevi ar apātiju, depresiju un slimībām.

Dažkārt tu dzirdi mani un manas vēlmes, taču tā vietā, lai pats iedotu man visu, kas nepieciešams, tu meties citu cilvēku meklējumos. Tev stūrgalvīgi šķiet, ka ir šajā pasaulē kāds, kurš varēs mierināt mani, parūpēties par mani, aizsargāt un izglābt mani. Bet vai tad tas ir iespējams, ja man esi vajadzīgs tikai tu?

Dažkārt tu pret mani izturies tā, kā izturējās pret tevi tavā bērnībā: rāj mani, liec savākties un beigt čīkstēt, draudi man, pat izolē mani no ārpasaules. Sākumā es raudu, bet pēc tam saļimstu bezspēcībā. Taču arī tev tados brīžos šķiet, ka dzīve ir bezjēdzīga, ka nekad nebūs labi. Vai arī tev sāk sķist, ka tu mirsti un tad beidzot tu sajūti tās pašas bailes, ko jūtu es.

Es esmu tavs iekšējais bērns un es turpināšu pieprasīt uzmanību pret sevi, un, kamēr tu nesāksi mani ievērot, un kamēr tu mani nepaņemsi uz rokām, tev viss kritīs ārā no rokām.

Es darīšu tev kaunu ar saviem izgājieniem, kamēr vien tu turēsi mani ieslēgtu, līdz brīdim, kad spēšu izrauties uz āru .

Es bezgalīgi ilgi tev jautāšu: “Vai es esmu labs?”. Līdz brīdim, kad tu varēsi uz šo jautājumu man atbildēt pats, ar savu uzvedību, neizprasot atbildi citiem cilvēkiem.

Es cietīšu, bet tu kārtējo reizi pirksi kārtējo bezjēdzīgo mantu, lai kaut uz brīdi apslāpētu šīs ciešanas. Līdz brīdim, kamēr tu nesadzirdēsi manas vēlmes, kuras tik stūrgalvīgi ignorē.

Es biedēšu tevi ar visbriesmīgākajām bailēm, kamēr tu neiemācīsies mani nomierināt.

Es raudāšu tikmēr, kamēŗ tu neapsēdīsies man blakus, un apskaujot mani, nesāksi raudāt par visu, kas jau bijis, par to, ka kaut kas ir trūcis, par to, kas bijis lieks.

Un tikai tā, kopā bēdājoties un apraudot pagātni, mēs atradīsim spēku, pieņemt visu, piedot un pat pateikties.

Un tikai tad es nomierināšos un sapratīšu, ka bērnība ir beigusies. Bet tu iemācīsies uzņemties atbildību par savu vajadzību apmierināšanu, beidzot pārstājot gaidīt nevainojamu un ideālu vecāku, kuram jāparūpējas par visu tavā vietā.

Avots: © psy-practice.com

Autors  Jeļena Golovina

Tulkoja: Ginta FS

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s