Kā palikt sev pašam? 2.daļa: Par orģinalitāti un banalitāti

labs garastavoklis2

Ieprieksējā rakstā runājām par tēmu, kā palikt sev pašam, un lasītājiem radās daži jautājumi, kurus gribētos izskatīt nedaudz plašāk.

Līdz ar tēmu “Kā palikt sev pašam”, pēkšņi parādījās vārdi “oriģinalitāte” un “banalitāte”. Lūk, daži komentāri pie iepriekšējā raksta:

«Cenšoties paust savu oriģinalitāti, ļoti viegli ir iekrist otrā galējībā: visu darīt ne tā, kā citi, tikai tāpēc, lai tas būtu pretēji tam, kā dara “citi”. Lai mīlētu banalitāti un atzītu to, arī ir jābūt gana drosmīgam, īpaši, kad atrodies starp “spilgtām individualitātēm” ar īpašu viedokli, kas bieži tiek izteikts diezgan uzbrūkošā veidā”.

Es saprotu, par ko raksta komentāra auors.

Un dažkārt patiešām ir labāk būt banālam, nekā neirotiski oriģinālam. Oriģinalitāte, kas rodas protestējot, un, ne no patiesām vēlmēm, bet iekšēja nemiera un vēlmes pievērst sev kaut nedaudz uzmanības. Tie, kas ar nodomu cenšas būt “ne kā visi”, parasti ir nelaimīgi cilvēki, kuriem trūkst uzmanības un mīlestības.

Kad jūs sekojat savām vēlmēm, jūs necenšaties kādam kaut ko pierādīt, jūs nevarat būt agresīvi savā pozīcijā, jūs ar cieņu izturaties pret cilvēku vēlmi nesekot jums. Nav kategoriskuma, nav savas taisnības aizstavēšanas, nav uzbrūkošas pozīcijas attiecībā pret tiem, kuri dzīvo kaut kā savādāk.

Piemēram, es neēdu sarkano gaļu jau 10 gadus, varbūt, arī ilgāk, taču ne reizi neesmu nosodījusi tos, kuri to ēd, vai kaut kādā citā, sev izdevīgā veidā, salīdzinājusi sevi ar citiem. Es ar cieņu izturos pret jebkuru izvēli un pieredzi. Un manā blogā jūs neatradīsiet nevienu rakstu, kurš paustu nosodījumu pret gaļas ēšanu. Taču atradīsiet ļoti daudz rakstus par dārzeņiem un daudziem citiem vērtīgiem produktiem.

Ja es arī kaut ko daru savādāk, tad nekādā gadījumā nepretnostādu sevi apkārtējiem. Es neuzspiežu viņiem savu dzīvesveidu. Es viņus cienu. Un uzvedos pieticīgi.

Tāpat arī, ja jūs sekojiet sev un savām vēlmēm, jūs esat pastāvīgi savās izvēlēs.

Bet tad, kad skrienat pakaļ modei, citiem, jums nākas bieži mainīt savu virzienu un jūs zaudējat savu reputāciju. Jums neuzticas, jūs neuztver nopietni.

Ziniet, kā mēdz gadīties: šodien viņa ir veģetāriete, rīt – svaigēdāja, bet parīt – ēd visu pēc kārtas.
(P.S. Es gan neesmu bijusi ne veģetariete, ne svaigēdāja, drīzāk – trešais. Taču, runājot par pastāvīgumu, man šķiet, ka pasaulē, kurā esam atnākuši mācīties, ir svarīgi būt elastīgam, spējīgam nomainīt virzienu, ja iepreikšējais sevi nav attaisnojis. Attīstības procesā mēs atklājam ,ka tas, kas agrāk mūs priecēja, tagad vairs nepriecē, vai vispār vairs neder, gadiem ejot, mainās prioritates un arī – vērtības. nekas nav viennozīmīgs. Ginta FS)

Un vēl otrs moments. Dažkārt gadās, ka cilvēkiem vienu vai citu iemeslu dēļ kaut kas nevar būt vai nesanāk, un, lai sevi aizsargātu, viņi nosauc to par “banalitāti”. Piemēram: “Ģimene, bērni – tas ir tik banāli… Man svarīgāks ir kas augstāks, piemēram, pašizaugsme”. .

Vai arī: “Dzīvot vienā vietā, savā mājā, gadiem ilgi – ir garlaicīgi, banāli, bet, lūk, ceļot pa pasauli – tas ir tik lieliski!”

Un zem šīm vēlmēm, pazemināt visparpieņemtās, cilvēciskās vērtības, ļoti bieži slēpjas sāpes un skaudība.
Ģimene, bērni, māja, saknes, miers – tā nu reiz ir tāda “banalitāte”, ka, lai tās mums būtu, ir ļoti jāpacenšas, jāpastradā un jāattīstās.

Ģimene – tas ir pats labākais attīstības treniņš:)

Būt sev pašam nozīmē būt uzticīgam sev. Un, it īpaši, savai izvēlei. Lūk, ja jums svarīga ir ģimene, tad, visticamākais, jums nesanāks paspēt visu. Neticiet tiem, kas stāsta, ka paspēj. Nepaspēj!

Nav iespējams paspēt visu. Man, lai uzrakstītu rakstu, ir vajadzīga trešdaļa dienas. Padomāt par to, apdomāt, atkoriģēt, ievietot lapā, nemaz nerunājot par tehniskajām lietām.

Un, ja jūs šodien esat izvēlējušās mātes lomu, netraumējiet sevi ar domām par to, ka esat “iestrēgušas mājās” un nedariet neko vērtīgu un sabiedrībai vajadzīgu, nekur nepaspējat. Mazāk skatieties Instagramā. Tur ir ļoti maz patiesības.

Vienmēr būs kārdinājums skriet līdzi pārējiem un darīt “kā visi”, neklausot sevi. Taču šajā ceļā jūs vairāk zaudēsiet kā iegūsiet.

Vakar pastaigājos parkā. Lūk, ja var būt ideāla pastaiga, tad šī bija tieši tāda. Kluss pusdienas laiks, neticami ziedu un tikko nopļautas zāles aromāti, tīrs gaiss, tukšas no cilvēkiem taciņas. Klusums. Un tikai putniņi čivina.

Tikai mājas es sapratu, ka neuztaisīju nevienu fotogrāfiju, pat ne reizi par to neatcerējos.

Un patiesi, ja tu pa īstam atrodies momentā “šeit un tagad”, jūti notiekošo, tev nav laika un vēlmes atcerēties par telefonu un internetu. Ir tads teiciens: “laime mīl klusumu, bet ar fotoaparātu to viegli aizbaidīt.”.

Neticiet smukām bildītēm! Ticiet savām sajūtām. Un dzīvojat savu dzīvi. Un, lai tā būtu patiešām pati vērtīgākā un skaistākā!

Autors: Tatjana Dzuceva (http://womancosmo.ru/)
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements