Valerio Albisetti: mīlestība tā vienkārši nenomirst

555

Šveicietis Valerio Albisetti ir viena no nozīmīgākajām figūrām mūsdienu psihoanalīzē.  Viņš vada seminārus un konferences lielākajās Eiropas un Amerikas pilsētās un ir daudzu grāmatu autors. Šeit viņa citāti par laulības dzīvi:

  •  Nedzīvosim ilūzijās: ;laulība, kas palaista pašplūsmā, neizdzīvos.
  • Ja mēs izvairāmies no grūtībām un slēpjam tās, tas saindē attiecības, un tā vai citadāk, falsificē laulību, tā padarot to bezjēdzīgu.
  • Laulība ir izejas, nevis ierašanās punkts, tāpēc partneriem ik dienu ir jāstrādā, lai kļūtu arvien atvērtāki viens otram.

Labi justies laulībā, nozīmē labi justies kopā ar partnera trūkumiem.

  • Mīlestību nevar uztvert kā kaut kādu brīnumainu notikumu. Miers un laime laulībā netiek dota tāpat vien un neatnāk kā dāvana – tie ir jāuzbūvē.
  • Laulība pēc savas būtības tiek radīta, lai mēs iemācītos cienīt raksturu un personību atšķirības. Kaut gan partnera pieņemšana nedrīkst pāriet sevis paša nepieņemšanā un iešanā pret sevi un savu būtību, nespējā paust savu viedokli, akli pakļauties un necieņā pret paša personību.
  • Nevar atbrīvoties no savas neirozes, noveļot to uz otra pleciem, tā cilvēka pleciem, kurš mūs mīl un dala ar mums savu ikdienu. Tā mēs ne tikai nesamazinām nepārliecinatību par sevi, bet arī padarām nelaimīgu otru.

Pieprasīt, lai otrs ir ideāls, ir labākais veids, kā sagraut laulību. Nedzīvot reālu dzīvi un atņemt sev iespēju augt kopā ar partneri.

  • Laulībā ir svarīgi runāt vienam ar otru, bet runāt patiesi, no sirds, dziļi pārdomājot savus uzskatus, darbības un cerības.
  • Pirmkārt, nevajag gaidīt, ka mūs sapratīs, ja mēs paši skaidri un saprotami neizsakām savas vēlmes. Ar savu laulāto draugu, vairāk kā ar jebkuru citu cilvēku, ir jārunā skaidra valoda.
  • Nevajag domāt, ka attiecības laulībā ir beigušās, ja partneris nepievērš pietiekami lielu uzmanību mūsu prasībām, mazāku kā iepriekš. Tas viss notiek tāpēc, ka tad, kad mēs precamies, mūsu galva ir pilna dažādām ilūzijām. Ilūzijas šajā gadījumā ir cerības, ka partneris musu dēļ mainīs savu, no dabas doto, raksturu tādā mērā, ka pilnībā mums piemērosies.

Laba laulība tiek būvēta uz abu partneru raksturu mijiedarbību. Spēja pieņemt atšķirības ir spēka, kultūras un, pirmkārt, inteliģences sinonīms, tātad atvērtības jaunai pieredzei, jaunām vērtībām un pašai dzīvei.

  • Neprasme cienīt un pieņemt savu partneri noved pie pastāvīgiem, nogurdinošiem strīdiem, kuru vienīgais mērķis ir pierādīt savu taisnību, uzspiest parnerim savu pārākumu un kontrolēt viņu.
  • Tas šķiet neticami, taču daudzās ģimenēs, kad viens no partneriem izrāda savu vēlmi nedaudz pabūt viens, vai nodarboties ar kaut ko, kas atbilst tikai viņa vajadzībām, otrs jūtas atstumts un pamests.
  •  Diemžēl vairums laulību pamatā ir viena no partneriem pretenzijas un rūpe par to, kā labāk kontrolēt attiecības, kā gūt varu pār partneri, vai arī gluži otrādi – neļaut otram sevi kontrolēt un valdīt pār sevi.
  • Daudzās, tā saucamajās laimīgās laulībās, viens no partneriem pakļaujas otram: runājot medicīnas valodā, attīstās zināma mazohisma forma – tas nozīmē, ka tas ļauj uzkundzēties sev, ļauj vadīt sevi, tā aizejot ēnā, un darot visu tikai otra labā.
  • Daudzi laulātie izmanto savas sistemātiskās dusmu lēkmes, lai ar tām spekulētu – tas ir veids, kā pastāvīgi turēt partneri savā kontrolē. Tas ir sava veida ierocis, ar kura palīdzību partnerim iedvest to, ka pats sadusmojies viņa dēļ.
  • Maldās tie, kuri domā, ka mīlestība divu cilvēku starpā var eksistēt bez katra paša savas personības iepazīšanas, bez katra individuālās atbildības.

Mīlestība tā vienkārši nemirst. Ļoti bieži cilvēki to vienkārši nesaprot, rīkojas ar to neprasmīgi, slēpj to un nenovērtē.

  • Patiesi mīlošs cilvēks redz, kad viņa partneris piedzīvo krīzi, nesaprašanu, nogurumu, parpūli. Tādos gadījumos ir jātic savam partnerim, pacietīgi jānogaida, kamēr viņš atjaunos savus dzīvības spēkus, jāpalīdz viņam virzīties iekšējās brīvības virzienā.
  • Laimīgu laulību nav, ir laulības, kurās ir iespējama problēmu atrisināšana. Ja tie viens otram pārmet, apvaino viens otru un vienmēr vēlas, lai viņiem būtu taisnība, nevēlas redzēt savas problēmas, neatveras, slēpjas, izmanotojot dažādus aizsardzības veidus, tādā gadījumā viņu problēmas nekad netiks atrisinātas.
  • Ja cilvēks nedzīvo reālu dzīvi, tad viņš ir tendēts uz pastāvīgu idealizāciju. Mēs meklējam partnerī pilnību, tādā veidā izkropļojam viņa cilvēcisko būtību.
  • Vēlme atrast ideālu partneri ir tipiska pusaudžiem – laikā, kad mēs kādā iemīlamies un bieži vien tas Kāds, to nemaz nezin. Iemīlamies drīzāk mīlestības idejā, nevis cilvēkā ar miesu un asinīm.

Kāda kaitīga ilūzija – uzskatīt, ka mīlestībā otrs cilvēks ir mūsu īpašums un mēs nedrīkstam tam ļaut būt viņam pašam!

  • Katram ir tiesības uz saviem noslēpumiem, ja vien viņš tādā veidā nekaitē attiecībām. Prasme labi justies vienatnē ir cienāma īpašība, tā nedrīkst tikt nosodīta un par to cilvēku nedrīkst vainot.

Piedot nozīmē just, ka pārciestais aizvainojums vairs nesagādā sāpes.

  • Neviens no mums, cilvēciskām būtnēm, nav ideāls. Un tas nozīmē, ka otrā cilvēkā nav jāmeklē ideāls, bet gan spēja iet psiholoģiskās un garīgās izaugsmes virzienā.
  • Nostājoties uz laulības dzīves ceļa, un sākot dzīvot kopā, ir labi, ja apzināmies ka mēs komunicēsim ar cilvēku, kurš ir pretējā dzimuma, kuram ir gluži citādāks domāšanas veids, citas vēlmes, cerības, sapņi un vēlmes.

Brīvība nozīmē spontānu un nesavtīgu dāvāšanu, kad mēs negaidām, ka saņemsim kaut ko vietā.

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements