Vai es drīkstu?

brīvība2

Vai es drīkstu darīt tā, kā man gribās?

Vai es drīkstu piecelties no galda un, klusējot iziet no ēdamistabas, ja man tuvs cilvēks citu klātbūtnē sāpīgi joko par mani? Nedomājot par to, kā tas būs viņam, bet domājot par to, kā būs man. Aiziet, neievērojot visas pieklājības normas.

Aiziet tumsā no skaļas kompānijas, jo nejūtos tajā labi, bet tas man šobrīd ir pats galvenais – justies labi. Rīkoties absurdi, nepieklājīgi un pēc tam, izejot ārā, ieelpot svaigo, dzestro gaisu un doties nekurienē, lai arī varēju kartējo reizi pieciest, paciesties. Tad būtu skaidrs, kas būs tālāk, kā tālāk risināsies vakars un dzīve, bet tagad nekas nav skaidrs. Drīkstu!

Vai es drīkstu būt neloģiska un nesakarīga, ja man pirmdienā ir ieplānots viens, bet svētdienā noskaidrojās, ka es vairs nevēlos neko darīt kopā, vai es drīkstu pēkšņi izjust vienaldzību maiguma un sajūsmas vietā, pieviļot savas ilūzijas par to, kas ir noturība? Drīkstu!

Vai es drīkstu ļaut sev ieslīgt skumjās, necenšoties tūlīt “uzjautrināt” sevi un aizgaiņāt nepatīkamās sajūtas? Vai es drīkstu paskatīties acīs savām sajūtām un pajautāt, kāpēc man tās ir dotas? Un ļaut sev izdzirdēt, sāpīgu atbildi, kas liks izdarīt kārtējo, nevienkāršo izvēli. Drīkstu!

Vai drīkstu es nezvanīt tiem, kam it kā vajadzētu zvanīt, bet tā negribās? Smagas sarunas, kā pienākums. Drīkstu, un es nezvanu!

Vai es drīkstu runāt par savām jūtām, ja ļoti vēlos ar tām padalīties, bet pretī man nekarājas plakāts “Uzklausīšu”. Es drīkstu kaut pamēģināt. Vai es drīkstu atvērties un saņemt atbildes vietā nesaprašanas pilnus skatienus un samierināties ar to? Drīkstu!

Vai es drīkstu gaidīt, mēģināt un uzticēties? Iet tur, kur nes mani kājas, bet ne tur, kur noasfaltēts ceļš? Drīkstu!

Vai es drīkstu pārciest aukstumu, vientulības zvanus un trauksmaino bezmiegu? Vai es drīkstu iedomāties, ka tā var notikt bieži un es to pieņemu. Drīkstu!

Vai es drīkstu šajā situācijā rīkoties tā, kā man gribās, bet ne tā, kā “dara visi normāli cilvēki”? Vai es drīkstu sevi pieņemt bez taisnošanās un kauna? Vienkārši tāpēc, ka es jau esmu un manas vērtības teorēma jau bija pierādīta manas dzimšanas brīdī. Vai es drīkstu pārtraukt šaubīties par šī fakta pareizību, bez mēģinājumiem saņemt no dzīves vairāk, kā tā man piedāvā dotajā brīdī? Dzīvei man nav jāpierāda manis pašas vertība. Man jau viss ir iedots – jau sen. vai es drīkstu to paņemt? Drīkstu!

Vai es drīkstu turpināt brīnīties par katru jaunu dzīves dienu, un aizvietot savus stāvokļus bez cenšanās ilgstoši noturēties kadā no tiem? Būt pateicīgai par to, ka man ir pidžama, gulta un es tajā visā. Drīkstu!

Autors: Maša Moškovskaja
Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements