Mēs esam pārstājuši censties

soctīkli4

Mums ir izvēles iespējas un šīs iespējas mūs nogalina

Mēs esam pārstājuši censties. Mēs vienkārši neredzam tam jēgu. Mums vienmēr ir teikuši, ka jūrā ir tik daudz zivju, ka pietiks visiem.

Bet tagad visas šīs zivis ir tieši zem mūsu pirkstiem – telefonos, planšetēs, aplikācijās, iepazīšanās portālos – gribi, negribi, ņem, neņem.

Mēs varam sev “pasūtīt” cilvēku tāpat kā interneta veikalā pasūtam iPad. Ar piegādi. Mēs uzskatām, ka tuvība nozīmē regulārus smaidiņus telefonā, bet sms ar “labrīt” ir līdzvērtīgs varoņdarbam. Mēs runājam par to, ka romantika ir pagalam. Iespējams, tā arī ir, taču, iespējams, mums tā jāizgudro no jauna. Iespējams, romantika mūsdienās nozīmē pusdienu laikā nolikt malā telefonu un paskatīties otram acīs. Iespējams, romantika vēl aizvien ir mums blakus, taču mēs nezinām, kā tā izskatās.

Kad mēs jau esam izvēlējušies partneri, mūsu skatiens vēl joprojām meklē citus variantus kaut kur tuvumā.

Tāpēc, ka mums ir izvēles iespēja. Un šī izvēles iespēja mūs nogalina.

Mēs uzskatām, ka, jo vairāk mums ir dažādu iespēju, jo labāk. Taču, taisnību sakot, tas visu padara kaut kādu “atšķaidītu”. Tā arī nekad nejūtam īstu apmierinājumu. Iespējams, mēs pat nesaprotam, kā tas ir – būt apmierinātam, kā tas izskatās, kā tas skan un kā tas ir pēc sajūtām. Ar vienu kāju mēs pastāvīgi atrodamies vēl kaut kur, tāpēc, ka tur, aiz durvīm ir vēl vairāk variantu. Vairāk, vairāk, vairāk.

Mēs nomierinām sevi. Taču, ja neesam gatavi sastapties vaigu vaigā ar saviem “dēmoniem”, kā gan mēs varam iemīlēt vēl kādu – tas taču ir divreiz grūtāk? Mēs padodamies. Mēs aizejam.

Patiesībā mēs redzam pasauli tik plašu, kādu to nav redzējusi vēl neviena paaudze līdz mums.

Mēs varam atvērt jaunu tīmekļa vietni un nejauši ieraudzīt Portugāles fotogrāfijas, un uzreiz, nekavējoties, paņemt kredītkarti un pasūtīt lidmašīnas biļetes. Iespējams, mēs to nedarām, bet varētu, pat tad, ja mūsu kontā nav pietiekami daudz līdzekļu. Tā vietā mēs sevi tracinām un skatāmies citu cilvēku fotogrāfijas Instagramā, dzīvojam citu cilvēku dzīvi – tādu, kādu to vēlētos arī sev. Skatāmies vietas, kur nekad neesam bijuši. Cilvēkus, ar kuriem nekad neesam tikušies. Mēs bombardējam sevi ar ārējiem kairinātājiem un brīnāmies, kāpēc jūtamies neapmierināti un nelaimīgi. Kāpēc viss šķiet tik bezcerīgi. Un, lūk, kāpēc:

Mums nav ne mazākās nojausmas, kas ir mūsu dzīve, taču mēs skaidri redzam, kāda tā nav.

Teiksim, ja esam atraduši cilvēku, kuru mīlam un kurš mīl mūs. Bildinājums. Tuvība. “Es tevi mīlu”. Jā, mēs to izdarījām. Pēc tam zibens ātrumā mēs izstādam savu mīlestību apskatei. Mēs sakām, ka tagad esam attiecībās un mainām savu statusu Facebook. Ievietojam savas fotogrāfijas Instagramā. Mēs kļūstam par MĒS. Šim MUMS ir jāizskatās pietiekoši ideālam un satriecošam. Tāpēc mēs nestāstam par strīdiem un konfliktiem trijos naktī ar sasarkušām un no asarām piepampušām acīm. Mēs nerakstām Twitterī 140 zīmes par to, ka pirms minūtes mums bija saruna, kas liecina par tuvojošos šķirsanos. Nē, ar to mēs nedalāmies. Mēs pasniedzam sevi kā ideālu pāri ar ideālām attiecībām.

Un mēs šķiramies. Tāpēc, ka paši neesam gana labi, bet mūsu attiecības ir tālu no ideālām. Atkal pāršķirstam profilus internetā. Atkal “pasūtām” kādu, tāpat kā pasūtam ēdienu – ar piegādi līdz namdurvīm. Un viss sākas no gala. Emocijas. Sekss. Īsziņas ar “labrīt”. Kopēji selfiji. Starojošs, laimīgs pāris. Salīdzinam. Salīdzinam. Neglābjami un nemanāmi atkal nāk jauns neapmierinātības vilnis. Nakts skandāli. “Ar mums kaut kas nav kartībā.”, “Man vajag kaut ko vairāk”. Un mēs šķiramies. Un atkal vēl viena pazaudēta mīlestība.

Un nākošoreiz būs atkal tas pats. Un vēl viena ātra veiksme. Un vēl viens mēģinājums ievietot savu dzīvi 140 simbolos, sastingušā, filtrētā attēlā kopēja kino apmeklējuma laikā.

Mēs tik ļoti uztraucamies par spožas, laimīgas dzīves atspoguļojumu. Taču, kas tas ir – ideāls un kas to izdomājis? Mēs nezinām, taču neprātīgi tā alkstam.

Taču šis “vairāk”, pēc kā mēs pastavīgi dzenamies ir meli – apmāns. Patiesībā mēs negribam runāt pa telefonu. Mēs vēlamies redzēt mīļotā cilvēka seju klātienē, nevis telefona ekrānā.

Mēs gribam, lai viss būtu pakāpeniski. Mēs vēlamies vienkāršību.

Mēs vēlamies, lai mūsu dzīve būtu kas vairāk kā “like” un “share”, “followers”, komentāri un balsojumi. Iespējams, mēs vēl nezinām, ka mēs to vēlamies, taču tā tas ir. Mēs vēlamies dziļas, patiesas jūtas un attiecības. Mēs vēlamies mīlestību, kura cels nevis gremdēs. Mēs vēlamies apciemot cilvēkus.

Mēs visi vēlamies, lai dzīves noslēgumā, mēs varētu būt droši par to, ka esam nodzīvojuši jēgpilnu dzīvi. Lūk, ko mēs vēlamies. Pat tad, ja pagaidām to nezinām.

Tomēr pagaidām mēs ta nedzīvojam. Pagaidām vēl tā mēs nemīlam.

Autors:  © Jamie Varon
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements