Sarežģītas attiecības: bēgt vai palikt?

11536130_781162521998359_6876194193009780437_n

«Attiecībām jābūt vienkāršām un priecīgām» – raksts ar šādu nosaukumu nesen pazibēja sociālajos tīklos. Galvenais tā vēstījums bija sekojošs: ja jūs jūtat, ka jūsu attiecības ar partneri ir sarežģītas, bēdziet, neatskatoties. Nav jēgas neko paskaidrot un pierādīt. Vai nu viss ir viegli, gaisīgi un vienkārši, kā divas kapeikas, vai – «uzredzēšanos».

Domājot par šo rakstu, tapa manējais. Vienkārši alternatīvs viedoklis, kas nepretendē uz absolūto patiesību. Mana personīgā laulības dzīves pieredze un manu klientu pieredze ļauj man to izteikt.

Attiecības, kurās nav nekādu sarežģījumu un problēmu var izveidot ideāls vīrietis un ideāla sieviete. Sakiet, vai jūs daudz tādus esat redzējuši?

Es neesmu satikusi nevienu tādu. Vēl vairāk – mēs ļoti kļūdāmies, ja vēlamies būt ideāli. Nav nekā garlaicīgāka par pilnību. Par pilnību var tīksmināties, to var apbrīnot, pat censties tai līdzināties. Taču šis skaistums ir nedzīvs. Ideāls tāpēc arī ir ideāls, ka tas nepieļauj nekādus trūkumus: tikai augstāk, spēcīgāk un labāk. Cenšoties kļūt ideāli, mēs kļūstam ļoti prasīgi pret citiem, jo ārējās attiecības vienmēr ir mūsu iekšējās pasaules projekcija.

Attiecības veido divi: vienkārši vīrietis un vienkārši sieviete. Divi dzīvi cilvēki, ļoti atšķirīgi un viennozīmīgi NEideāli. Viena no saspraudēm, kas savieno divus, ir iespēja palikt sev pašiem.

Būt pašam – nozīmē – būt dažādam, dabiskam, balstīties uz iekšējo godīgumu. Kad nevajag izlikties par to, kas neesi, kad nevajag nopelnīt mīlestību un cieņu.

Kad mēs cenšamies būt tie, kas neesam un pēc tam dzirdam atzinības vārdus, mēs tiem neticam. Mēs neticam, ka mūs patiesos vispār var iemīlēt. Jo atzīst taču nevis mūs – patiesos, bet to viltojumu, ko mēs paši esam parādījuši pasaulei. Atzīst to krāpnieku, par kuru mēs paši izvēlējāmies kļūt.

Gaismas stars vislabāk redzams tumsā, bet ēna – gaismā. Mēs nevaram būt patiesi laimīgi, ja neļaujam dzīvei mūs skart visā tās pilnībā. Atsakoties dalīt telpu un laiku ar savām jūtām, mēs izvelkam no sevis dzīvi. Tas viss, kas nāk no mūsu iekšējās pasaules, pieder mums un ir daļa no mūsu identitātes. Ja mēs tiecamies uz dabiskumu, ir nepieciešama atvērtība pie sava jūtīguma, pie tā, kas mūsos dzimst spontāni, pie iekšējās atbalss uz ārējiem notikumiem.

Pasaule nav viendabīga, tajā ir pustoņi, citu domas atsķiras no mūsējām. Subjektīvā pieredze sijā visu pateikto un dzirdēto, un tas viss iet caur mūsu uztveri. Patiesība vienmēr ir subjektīva. Ja mēs vēlamies atrast patiesību, tad jāprot klausīties otra domās un pieturēt savu nepiekrišanu.

Pieļaut iespēju, ka mums pašiem, iespējams, nav taisnība, ka neesam ideāli, esam stūrgalvīgi.

Savstarpējā sapratne nav vienoti viedokļi, bet gan dalīšanās viedokļos un savu robežu paplašināšana, gan arī otra cilvēka viedokļa pieņemšana. Lai tuvinātos tam, nepieciešams dialogs, kas nāk no sirds, ir jābūt jūtīgam attiecībā pret otru. Tad mēs no sirds varēsim pateikt: «es dusmojos, nesaprotu, ciešu, bet tajā pat laikā es jūtu tavas dusmas un izmisumu».

Tas ir ļoti sarežģīti..

Tie, kuri vēlas vieglumu un asociē attiecības vai nu ar atpūtu vai iespēju izvairīties no rūpēm, liek vienādības zīmi starp attiecībām un mīlestību. Taču ne visi mīlasstāsti beidzas ar ilgstošām attiecībām. Mīlestība ir partnerattiecību fundaments, taču ar to viss nebeidzas. Laulāto attiecības prasa pacietību, savstarpējas vienošanās, spēju meklēt to, kas cilvēkus vieno caur savstarpējo cieņu un piedošanu.

Tie, kuri apēduši pudu sāls, novērtē saldo medus garšu.

Nav iespējams ieiet jaunā attiecību etapā, izvairoties no nāves vecajā formātā. Lai augstu lidotu, jaiziet cauri turbulences zonai, jāsastopas ar patiesību, ka pasaule negriežas ap mums un tas, kas mums ir labs, citam var izradīties ne tik labs. Pārdzīvot vilšanos un nenobīties no atsķirībām un nepilnībām.

Ģimenes grūtībās ir apslēpts milzīgs potenciāls. Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma, par to mums atgādina katrs rīts. Mēs zaudējam ne jau tad, kad atzīstam savu zaudējumu un samierinamies ar patiesību, bet gan tad, kad žēlojamies un bēgam no grūtībām.

Nemēdz būt ideālu attiecību, kaut vai tikai tāpēc, ka mēs paši neesam ideāli. Mēs esam dažādi un mācamies saprast viens otru, cienīt mūsu atšķirības, pārvarēt savu paša egoismu. Ir muļķīgi domāt, ka kopā ar otru cilvēku būs vieglāk un vienkāršāk. Nē. Ja vēlaties nopietnas attiecībsa – paši kļūstiet nopietnāki un sagatavojaties tam, ka būs jāstradā. Pirmkārt jau – ar sevi.

Nevar likt vienādības zīmi starp sarežģītu ceļu un nepareizo ceļu. Sarežģīti nenozīmē – nepārvarami. Tas ir tas, kas jāsaprot.

Es zinu, ka tas ir iespējams, pat tad, ja aiz muguras ir sarežģīts dzīves posms. Ja abiem partneriem ir patiesa vēlēšanās būt kopā, ir godīgi jāizrunājas par to “kas pašreiz notiek, kā gribētos dzīvot, kādas vērtības mūs vieno?”. Tad, ja ir patiesa vēlme ieraudzīt un apzināties to, kas otrā cilvekā ir mīlestības un cieņas vērts.

Attiecībām nav jābūt vieglām, taču tām ir jābūt drošām.

Ģimenes dzīvē vardarbība nav pieļaujama – ne fiziskā, ne psiholoģiskā.

Ģimenes bāzes vērtība ir drošība. Iespējams, jūs esat attiecības ar cilvēku, kurš jums dara pāri, izrāda fizsko agresiju, ir cietsirdīgs un projicē uz jums savas problēmas, uzskatot, ka jūs esat viņa ciešanu iemesls. Bēdziet no tāda cilvēka. Risināt vardarbības problemas var tikai no attāluma. Mēs esam pirmie, kam sevi jāaizsargā, negaidot palīdzību no malas.

Pārmetumu, pretenziju, ņirgāšanās un apvainojumu valoda ir strupceļš jebkurai komunikācijai. Nav jau problēma, ja dzirdiet pret sevi vērstas pretenzijas, problēma ir tad, ja izņemot pretenzijas, jūs cita nekā nedzirdat.

Attiecībām jābūt drošām. Tas ir lauks, kurā mēš ļaujam partnerim ar mums mijiedarboties, salīdzinām viņa darbības ar sava iekšejā kompasa virzienu:: «vai es varu būt ar šo, un ko es ar to darīšu?». Jo lielāka drošība attiecībās, jo vairak iespēju iepazīt sevi, uzticēties sev un sekot tam. Vien esot vienoti ar savu intimitāti, mēs kļūstam interesanti citiem. Mēs iegūstam spēju sarunāties dialogā un esam gatavi Tikties. Mēs vienlaicīgi saskaramies ar ārējo pasauli un esam vienoti ar sevi. Mēs esam vienoti savās jūtās un savās darbībās.

Ir tikai viens veids, kā izdzirdēt labus un atbalstošus vārdus – teikt tos pašam. Spēja sadzirdēt partneri ir atkarīga ne no tā, kāds viņš ir un kā viņš runā, bet no mūsu sirds vēlmes viņu saprast. No spējas pārkausēt kopīgās kļūdas pieredzē. Izaugsme attiecībās – nav konfliktu neesamība vai “vieglums”, bet spēja tajās iekļaut lielu emociju apjomu, izturēt šīs attiecības, parvērst žulti un negatīvu dziedinošā mīlestības balzamā.

Avots: © psy-practice.com

Publikācijas autors: Tatjana Sarapina
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s