Gaidīt vai DZĪVOT?

bite2

Jo ilgāk dzīvoju, jo biežāk redzu divas cilvēku kategorijas. Vieni dzīvo, kā var. Ne vienmēr pareizi, ne vienmēr ideāli. Ko nu tur daudz – galīgi neideāli. Precās, dzemdē bērnus, kaut ko dara, kļūdās, pieceļas un iet tālāk. Dzīvo tagad un šeit. Cik var. Bet dzīvo. Viņi netiecas pēc tā, lai pilnām karotēm smeltu visas baudas un dzīves priekus, taču lēnītiņām iet uz saviem mērķiem, sapņiem. Kaut ko darīt, mēģināt, censties!

Bet ir cilvēki, kuri gaida kaut ko – ideālo. Ideālo dzīvi, ideālo vīrieti, ideālos apstākļus bērnu radīšanai, ideālo aicinājumu, ideālo mājvietu…

Gaida, gaida, lūk, viņai jau 80, bet viņa vēl joprojām gaida savu sapņu princi, bet tas kā nejāj, tā nejāj. Un problēma jau nav tajā, ka viņa gaidīja.

Gaidīt ir normāli, īpaši sievietēm. Bet gaidīt ideālu – tas nozīmē to pašu, ko izvairīties no jebkuras tikšanās.

Es zinu tādas sievietes – viņām savu roku un sirdi ir piedāvājuši vismaz pieci normāli vīrieši, bet viņām ar to par maz. Nav ideāli! Tam viena acs šķielē, tas – valkā dīvainas zeķes, tas nekad dzīvē vēl nav bijis precējies – nez kāpēc, bet tam ir bijusī sieva un divi bērni… Un tā jau kādus 20 – 30 gadus un, jo tālāk, jo ideāls arvien netveramāks un prasības arvien augstākas. Ideāls kā lekāls, kuru cenšas piemērot ikvienam sastaptajam vīrietim. Ar katru gadu šis lekāls kļūst arvien sarežģītāks un vietām pats ar sevi konfliktē – tajā viss ir svarīgi, un neko nevar izmest. Un neviens tajā neierakstās. Un nav jau nekāds brīnums.
Kāda gaida, kad vīrs atmodīsies un sāks kaut ko darīt. Gaida to visdažādākajos veidos, bet visbiežāk stāsta savam vīram par to, kas  jādara, kā, kad un kāpēc. Pašas šajā procesā nemainās. Mājās nav ne vakariņu, ne mājīguma, toties ir sieva – motorzāģis ar Torsunova lekciju grāmatu padusē, kurā pateikts viss par vīrieša pienākumiem. Un viņa gaida, ka viņš beidzot uzņemsies atbildību, agri piecelsies un visu izdarīs. Viņa taču zin, ko un kā viņam jādara. Vai arī atruna – lai sākumā viņš sāk darīt un pēc tam arī es? Bet vai pienāks tāda diena?

Bet dažas gaida savu ideālo darbu – savu mūža lietu. Tādu nozīmīgu, lielu un nepratīgi mīlamu. Tāpēc vispār neko nedara!

Vispār neko. Gaida! Un rezultātā vienkārši izmanto to, ko dara kāds cits. Guļ dīvānā, sēž uz kakla vecākiem, dažkārt pat mājas darbus nedara. Es zinu tādas, kas sevi sauc par mājsaimniecēm, jo nekur nestrādā. Tajā pat laikā mājās valda nekartība, “bardaks”, vīrs ēd, kas pagadās un viņam vēl smadzenes “iznes”, un viss tikai tāpec, ka viņa gaida. Gaida savu ideālo mūža darbu.

Kāds gaida ideālo brīdi bērnu dzemdēšanai, kaut ko rēķina, skaita, atliek to uz daudziem gadiem. Jo nevajag taču vienkārši bērnu – vajag labi nodrošinātu, īpašu, lai ar viņu nebūtu nekādu problēmu un, lai vecumdienās par tevi rūpētos. Lai spēlētu klavieres, un, lai viņam būtu melnā josta karatē. Tāpēc atliek. Pagaidām jākrāj nauda dzīvoklim, tad nākamajam – lielākam, pēc tam vajadzīga mašīna, lai varētu uz karatē nodarbībām vadāt. Bet pēc tam izrādās, ka vīrs tam īpaši neder – nav pietiekami ideāls. Un paiet laiks, kad bērna ieņemšana varēja notikt viegli un bez problēmām.

Kāds gaida, kad varēs paceļot un tāpēc pagaidām nebrauc nekur. Pat ārpus pilsētas nebrauc, jo ārpus pilsētas – tas ir par maz. Vajag uzreiz tālu un tā, lai tā ir pieczvaigžņu viesnīca. Gaida ideālo sezonu, ideālās biļetes, ideālos ceļa biedrus. un nebrauc.

Kāds gaida, kad varēs piepildīt savus sapņus un darīt to, ko vēlās. Tāpēc pagaidām dara to, ko ienīst darīt, neko nedara priekš sevis. Iet uz darbu, guļ un ēd. Un viss. Atliek savus sapņus attālākajā kaktā. Periodiski pārskata savus hobijus un to, ko ar tiem darīt. Sapņo, ka vajadzētu iemācīties spēlēt klavieres, bet klavieres tā arī nenopērk. Sapņo sākt gleznot, bet mājās nav nekā vairāk par pildspalvu. Sapņo par dejošanu, bet pat mājas to nedara. Sapņo strādāt ar bērniem, bet strādā tikai un vienīgi ar papīriem. Sapņo par psihologa izglītību, bet mācās matemātiku, jo ar to var vairāk nopelnīt.

Kāds sapņo par savu māju. Lai tur būtu skaisti un mājīgi. Bet dzīvo īrētā alā, un ala tā nav tāpēc, ka maziņa un ne sava, bet tāpec, ka par to nerūpējas. Tajā nepērk skaistus aizkarus, netaisa remontu, neaicina ciemiņus, pat logus nemazgā, jo tā taču nav sava. Bet tad, kad man būs māja – nopirkšu savu sapņu kumodi. Bet, pagaidām padzīvošu alā bez kumodes.

Kaut kad…. Tas ir tas sapņainais laiks, kad cilvēkiem, kuri gaida ideālu, viss būs – viss, par ko viņi sapņo. Jo viņi taču sapņo. Sapņo, bet baidās. Baidās spert soli savu sapņu virzienā, darīt kaut ko reālu, spert maziņus solīšus katru dienu. Atrast deju studiju, atrast laiku dejošanai, nopirkt deju kurpes, pierakstīties, nopirkt abonementu, aiziet pirmo reizi, otro, trešo, pierunāt sevi aiziet ceturto reizi…. Tie ir tie mazie solīši, kuri aizved pie tā, ka reiz tu dejo flamenko un ļoti ar sevi lepojies.

Kaut kad daudzas sievietes notievēs. Tas taču ir tik viegli – atlikt uz “pēc tam”. Figūra nekur neaizbēgs, bet pagaidām uzēdīšu toortīti un ceptus kartupeļus. Bet būt slaidai – tas atkal ir daudz mazu solīšu. Neēst tortes, dzert vairāk ūdens, sakārtot savu uzturu, sportot, rūpeties par savu ķermeni, sākt to mīlēt…. Paiet pusgads un tev ir ķermenis, par kuru tu sapņoji. Un varēji taču to izdarīt jau pirms pieciem gadiem. Tad kāpec tikai tagad?….Tomēr labi, ka vismaz tagad….

Kaut kad visiem noteikti būs viņu lielā ideālā lieta, kuras dēļ viņi ir nākuši šai pasaulē. Kaut kas īpašs un nozīmīgs. Lai viņiem pieminekli uzceltu un rekordu grāmatā ierakstītu. Priekš kam darīt tās sīkās lietas? Tad labāk vispār neko nedarīt!

Taču, ja labi padomājam, ikviena liela lieta sastāv no miljons sīkumiem. Kurus tu dari, dari, dari un tie savācas kopā un rodas kas liels. Nozīmīgs.

Un pats galvenais, ka mēs varam to darīt katru dienu – šīs mazās, labās lietas. Bet gaidīt milzīgu un pašu galveno, protams, ir vienkāršāk un vieglāk.

Visi gaidītāji baidās kļūdīties. Izvēlēties ne to cilvēku, piedzemdēt ne to bērnu, ne tā viņu izaudzināt, iztērēt savu laiku ne tajā darbā…. Bet dzīve taču nav no gumijas un nav bezgalīga? Vai arī tai nav nekādas nozīmes? Vai arī tomēr pats nozīmīgākais brīdis vienmēr ir TAGAD?!

Daži ideāla gaidītāji piesedzas ar ticību. Sakot, Dievs visu zin un viņš man dos visu ideālo. Dievs zin un Dievs dos. Tieši tik, cik esam pelnījuši. Bet nopelnīt tikai sapņojot, nav iespējams. Nav iespējams, tikai sapņojot, saņemt visu, ko vēlies. Dievam jau nav žēl, taču viņš zin, ka, ja  mēs paši neko nedarām, tam visam iedotajam nav nekādas jēgas. Mēs neesam gatavi pieņemt pat pašu labāko. Kā tie, kuri vinnē loterijā un pēc tam notriec naudu īsā laikā.

Labāk tomēr dzīvot. Tagad. Ar to, ko Dievs devis. Darīt darbu, ko Dievs devis. Dzīvot tur, kur dzīvo un radīt mājīgumu tur. Darīt to, kas tīk Dvēselei – pat tad, ja tas nav darbs, bet tikai hobijs. Un priecāties par to, kas mums ir. Ne ideāls – bet mūsu. Un tātad – patiess un īsts!

Labāk desmit reižu kļūdīties, taču darbības var aizvest mūs pie laimes. Tajā laikā, kad bezdarbība neaizvedīs nekur. Pat, lai vinnētu loterijā, ir jāpaceļ savs dibens un jānopērk loterijas biļete. Lai apprecētos, savā noslogotajā grafikā ir jāatrod laiks, lai iepazītos un komunicētu. Lai piedzemdētu bērnu, sākumā tas ir jaieņem. Lai iemacītos spelēt klavieres, ir jāiemācās notis un jātrenējas katru dienu – kaut nedaudz. Jāparāda Dievam, ka tu vēlies, ka tu esi gatavs, ka tu virzies uz priekšu.

Rādhanātka Svamī savā lieliskajā grāmatā “Ceļš uz mājām” stāsta par kadu brīnišķīgu atgadījumu.

Kādā indiešu ciemā uzradās tīģeris. un vietējie ciema iedzīvotāji slēdza ciet savu mājokļu durvis, baidoties no plēsīgā zvēra. Bet Svamī kopā ar savu draugu dzīvoja uz ielas. viņiem nebija ko aizslēgt, un izglābties arī nebija nekādu iespēju. Ja tīģeris atnāktu pie viņiem, izdzīvošanas iespējas līdzinātos nullei. Nedaudz sanervozējies Svamī gatavojās iemigt, un pēkšņi ieraudzīja, ka viņa draugs sev blakus noliek nūju. Nūja bija neliela un no tīģera tā neizglābtu. Kāda tai jēga? Šo jautājumu viņš uzdeva draugam. Bet draugs, smaidot atbildēja: “Glābt mūs var vienīgi Dievs, bet mums viņam jāparāda, ka arī no savas puses mēs esam gatavi kaut ko darīt”  Nakts pagāja mierīgi..

Dzīvot! Darīt! Būt gataviem izdarīt visu, kas no jums atkarīgs. Ar pateicību pieņemt to, kas jums ir dots. kas gan vēl spēcīgāk var izmainīt jūsu dzīvi, ja ne mazo soļu māksla?

Dzīvojiet! Dzīve ir tik interesanta, daudzveidīga, negaidītu pavērsienu un brīnumu pilna. Būs ļoti žēl, ja šī ceļojuma beigās jūs sapratīsiet, ka savu dzīvi esiet nodzīvojuši vienkārši gaidot kaut ko, tā vietā, lai dzīvotu šeit un tagad!

Dzīvojiet savu neideālo dzīvi neideālos apstākļos ar neideālajiem cilvēkiem. Un pieņemiet domu, ka arī pats neesat ideāls – tas ir gluži normāli. Un, ja nekas šajā pasaulē nav ideāls, ir mazāk baiļu kļūdīties. Un sliktāk par jebkuru kļūdu var būt tikai dzīves trūkums pašā dzīvē.

Dzīvojiet tā, kā sanāk, kā dzīvojas un kā variet. Dariet mazos darbiņus. Un lūdzaties. Esiet atvērti Dieva plānam uz jūsu dzīvi – tas vienmēr ir, un tas vienmēr ir daudz labāks, kā pat vispārdrošākie jūsu plāni un sapņi.

Dzīvojiet! Kamēr jūs gaidiet sev vajadzīgo tramvaju, dzīve paskrien garām. bet var izrādīties, ka jūs stāvat trolejbusa pieturā, kur tramvaji nekursē vispār. Vai tas jums ir principiāli – braukt tikai ar tramvaju, vai arī svarīgāk sasniegt galamērķi? Vai esat gatavi braukt ar pārsēšanos? Vai esat gatavi izmēģināt kādus citus pārvietošanās veidus? Vai esat gatavi nopirkt brauciena biļeti, neskatoties uz to, ka mēnešbiļete jums ir tikai braucieniem tramvajā? Vai arī atrast vismaz tramvaja pieturu, lai aizbrauktu ar to tur, kur jūs vēlaties?

Dzīvojiet! Mīliet! Mācieties! Padariet pasauli sev apkārt skaistāku! Ar to arī pietiks. Laimei tas būs pilnīgi pietiekami.

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements