Nepastāvīgās vērtības

10390436_243286669195136_7329873538467832955_n

Kuru mēs varam uzskatīt par patiesi veiksmīgu cilvēku?

Pusaudžu problēma allaž ir tā, ka šķiet, it kā viss apkārt esošais, grasās tāds palikt uz mūžīgiem laikiem. Skaistules vienmēr paliks skaistules, populārie līdz savām vecumdienām būs deju plača zvaigznes, bet nelaimīgās, muļķīgās meitenes ar biželēm un bez draugiem, mūžīgi paliks nevainīgas.

Kad tev jau ir trīsdesmit, tu atskaties atpakaļ, un tev mati ceļas stāvus no tā, cik gan dzīves un cilvēki ļoti var mainīties. un cik reižu pēc kārtas tas var notikt!

Pazīstamā meitene, kas tik ļoti mīlēja iedzert aiz garāžām un aicināja tur puišus uz grupveida seksa seansu, apprecējās ar vienu no tiem “aizgarāžas” puišiem. Piedzemdēja septiņus bērnus pēc kārtas – pati sēž mājās. Izmācījās par krūts barošanas konsultanti, visi viņas bērn,i kā nomērīti – zilacaini, baltām sejiņām, spēlē klavieres, mācās mājās, nekad nav redzējuši TV un uzvedas kā eņģelīši

Bet šīs meitenes vīrs, iestājās mācīties kristīgajā seminārā un, vēl nedaudz, un šī meitene, ar kuru pieklājīgo meitenīšu vecāki ne tikai neatļāva, bet pat aizliedza draudzēties un pat sarunāties, drīz kļūs par mācītāja sievu. Velns parāvis, es kaut kam tādam neticētu, ja nebūtu to redzējusi pati savām acīm!

Pati skaistākā un iekārotākā no visām, kuras zināju, meitene, puišu neaizsniedzamais sapnis un ceļazvaigzne, apprecējās ar ideālo puisi, kurš drīz vien izrādījās galīgi neideāls. Meitene cieta, glāba

— «viņš taču bez manis neizdzīvos», uzbarojās līdz 150 kg, iekrita depresijā, pazuda uz desmit gadiem — kautrējās tikties ar draugiem, negribēja, lai viņi viņu tādu redz. Bet pēc tam pēkšņi aizravās ar jogu, iemīlējās vienreiz, tad – otrreiz, aizgāja no vīra, notievēja, atrada savu sapņu darbu, pārvācās dzīvot uz savu sapņu zemi — un, lūk, atkal viņa ir pati skaistākā un iekārojamākā no visām sievietēm, kuras jebkad dzīvē esmu sastapusi.

Līdz “kaulam” pareizais puisis. Es tādus vienmēr esmu mīlējusi, kaut mana mamma teica: ar viņu var nomirt no garlaicības! Viņš taču vienmēr visu darīja pareizi! Ar zelta medaļu pabeidza skolu, ar sarkano diplomu – universitāti, apprecējās ar tādu pašu pareizo meiteni, uzbūvēja ideālu karjeru, ģimenē trīs bērni, Šķiet, viņš nekad dzīvē nav darījis neko nepareizu vai nepārdomātu. Skolā tā dēļ par viņu vienmēr smējās. Pēc tam apskauda. Bet pēc piecpadsmit laulībā pavadītiem gadiem, viņš komandējuma laikā pēkšņi sastapa astoņpadsmitgadīgu meiteni — ar lielu blīkšķi pameta sievu un savus trīs bērnus, savu ideālo karjeru, tā, ka apkārtējie pat iepīkstēties nepaspēja. Viņš pārvācās no Maskavas uz mazu Sibīrijas ciematu pie šīs meitenes un plāno tur būvēt fermu. Visi, aizturējuši elpu, gaida, kas notiks tālāk..

Ļoti neglīts, apaļīgs puisis. Zēni, nez kāpēc, viņu cienīja un mīlēja, bet meitenes aiz muguras ķiķināja — viņš pēc kārtas iemīlējās katrā garāmejošā meitenē, bet pēc tam ļoti cieta. Nevarēja iestāties institūtā, aizgāja strādāt celtniecībā, tur ātri izvirzījās priekšniekos un beigās izveidoja savu celtniecības kompāniju. Apprecējās ar lielisku, skaistu meiteni. Skatās uz savu sievu un dievināšanas pilnā balsī saka: «Mums mājās pilnīgi pietiek ar vienu profesoru!» Viņa sieva patiešam ir profesore, un pasniedz mācības universitātē. Bet es atceros, kā viņš trīspadsmit gadu vecumā ar tādu pašu dievināšanas pilnu skatienu skatījās uz mani, un tagad man pat nedaudz skauž.

Fantastisks puisis, teicamnieks, kompānijas dvēsele un īsts skaistulis. Pateicoties vieglajai galvai  varēja pat nemācīties, valdzināja meitenes. Viņš to darīja tā, ka neviens neaizgāja apvainojies. Reiz gāja mājās no universitātes tusiņa un nedzirdēja no muguras tuvojošos soļus. Viņam iesita pa galvu ar metāla stieni, atņēma telefonu un maku, kurā bija 100 rubļu. No komas viņš attapās ātri, varētu pat teikt, ka paveicās. Tagad viņš dzīvo no invaliditātes pensijas, dažkārt viņu pastaigā pie rokas izved mamma vai tētis. Klasesbiedri regulāri nāk pie viņa ar produktiem vai naudu, slēpj acis un atri aiziet.

Līdzīgs gadījums. Arī gudrinieks, mammas lepnums un teicamnieks. Astoņu gadu vecumā pakļuva zem mašīnas riteņiem — gadu ilga rehabilitācija slimnīcās, mācījas no jauna noturēt galvu, staigāt un runāt. Protams, pēc tam vairs par nekādām mācībām runāt nevarēja — sāka bēguļot no mājām, narkotikas, sliktas kompānijas, milicija, nosacīts sods, pāraudzināšana. Vecāki izraudājuši visas asaras, pārstāja cerēt. Pēc uz desmit gadiem viņš pazuda un atgriezās kā nelielas ražotnes un veikalu tīkla īpašnieks. Apprecējās ar jau pieaugušu sievieti, kurai pašai jau bija divi bērni, viņiem piedzima vēl divi savējie. Cilvēki, kuri pie viņa strādā, nespēj vien slavināt viņu – esot tik augstsirdīgs un gudrs priekšnieks.

Jo vairāk tev gadu, jo vairāk tu redzi apkārt notiekošus cēlienus un kritienus. Tu redzi, kā izbijušās muļķītes pārvēršas par žilbinošām skaistulēm un otrādi. Un pēc tam atkal viss mainās. Tu redzi, kā labas meitenes sāk pļēgurot, bet sliktās meitenes kļūst par lieliskām mātēm. Tu redzi, kā cilvēki bankrotē, un pēc tam kļūst bagātāki, kā jebkad agrāk. Tu redzi, kā dzīve met tādus kūleņus un nāves cilpas, ka nevienai cilvēciskajai fantāzijai nebūtu iespējams ko tādu izdomāt..

Mana draudzene, meitene no ļoti nabadzīgas ģimenes, apprecējās ar ļoti bagātu puisi. Un piecpadsmit gaduis to vien darīja, ka audzināja bērnus un kopa sevi. Bet pēc tam viņas bagātais puisis krīzes laikā pazaudēja visu, iekrita depresijā, pagriezās gultā ar seju pret sienu, un tā nogulēja divus gadus. Šajā laikā draudzene apguva jaunu profesiju, noorganizēja savu ienesīgu biznesu, un pat atlika nedaudz naudas, lai vīram būtu ar ko sākt jaunu dzīvi. Ja es rakstītu stāstu, es noteikti uzrakstītu to, ka viņa sajuta savas naudas saldo garšu, brīvību un veiksmi. Taču patiesībā, nē. Kā tikko vīrs atkopās un sāka pelnīt, draudzene ātri aizvēra savu “bodīti” un atkal sāka dzemdēt bērnus un staigāt pa masāžām, krāsu konsultantiem un vokālajām nodarbībām.

Brunču mednieki kļūst par uzticīgākajiem vīriem, meitenes – karjeristes aizbrauc uz Tibetu mācīties dzen un pēc tam atgriežas, lai savā veiksmes ceļā sabradātu visu un visus. Viss plūst un mainās: «Viss pāries, — teica gudrais ķēniņš Zālamans, — un ari tas pāries».

Autors: Alīna Farkaš
Avots: http://fraufluger.ru
Tulkoja: ginta FS
Ieteica: Līga Šīrona

Advertisements