Atcerēties

rozhu lauks1

Vecais, gudrais ķīnietis gāja pa sniegotu lauku, kad ieraudzīja padzīvojušu sievieti, kas rūgti raudāja.

— Kāpēc tu raudi? — viņš jautāja.
— Tāpēc, ka es domāju par savu dzīvi: jaunību, skaistumu, kuru agrāk redzēju spogulī, un par vīrieti, kuru mīlēju. Dievs ir cietsirdīgs, ka devis spēju atcerēties. Viņš zināja, ka atcerēšos savas dzīves pavasari un apraudāšos.

Vecais, gudrais vīrs stāvēja laukā un uzmanīgi skatījās vienā punktā un domāja. Pēkšņi sieviete pārtrauca raudāt:

— Ko jūs tur redzat? — viņa jautāja.
— Rožu lauku, — atbildēja vecais, gudrais vīrs. — Dievs bija tik augstsirdīgs pret mani, ka deva man spēju atcerēties. Viņš zināja, ka ziemā es vienmēr varēšu atcerēties pavasari un pasmaidīt.

Autors: Paulu Koelju
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements