Atliktā dzīve

Mammai bufetē mājoja kristāls. Salātu trauki, augļu trauki un dažādi citi trauki. Visi lieli, smagi un nepraktiski. Un porcelāns – skaists, mirdzošs, ar ziedu un tauriņu rakstiem. Servīze 12 personām. Mamma tos pirka vēl padomju laikā – kaut kur gāja tumšā naktī ar ciparu 28 uz rokas. Viņa teica “Izķēru”. Kad mums mājās ieradās viesi, es klāju žilbinoši baltu galdautu, un uz tā prasīties prasījās grezna porcelāna servīze.
— Mammīt, drīkst?
— Ne tagad, tā ir domāta viesiem.
— Mums taču nāk viesi!
— Kas tad tie par viesiem! Kaimiņi un Poļinas tante…

Es sapratu vienu, lai porcelāns “iznāktu” no bufetes, Anglijas karalienei Elizabetei jāpamet Londona un jābrauc ciemos pie manas mammas – uz parastu guļamrajonu Kapotņos.

Agrāk tā bija pieņemts – kaut ko nopirkt, un tad gaidīt, kad sāksies īstā dzīve. Bet tā, kas ir jau šodien, neskaitās. Kas gan tā par dzīvi? Vienas vienīgas mocības. Naudas maz, prieka maz, daudz problēmu. Īstā dzīve sāksies kaut kad – pēc tam. Un tajā dienā, kad tā sāksies, mēs ēdīsim zupu no kristāla traukiem un dzersim tēju no porcelāna krūzītēm.
Bet – ne šodien!

Kad mamma saslima, viņa vairs gandrīz nemaz neizgāja no mājas. Pārvietojās invalīdu ratiņos, staigāja, balstīdamies uz kruķiem, vai turējās pie pavadoņa rokas.
— Aizved mani uz tirgu, — reiz viņa man palūdza..
— Kas tev tur vajadzīgs?

Pēdējos gados visu apģērbu mammai pirku es, un gandrīz vienmēr uzminēju, kas tieši vajadzīgs. Kaut arī ne īpaši man patika šāds šopings: mums bija ļoti atšķirīgas gaumes. Un tas, kas nepatika man, visticamāk – patika mammai. Tāpēc tas bija tāds antišopings – bija jānopērk kaut kas, ko nekad nebūtu pirkusi sev, taču tieši šie pirkumi mammu ļoti sajūsmināja.
— Man vajag jaunu veļu, esmu novājējusi

Mammai bija laba, bet sarežģīta figūra, nelieli gurni un lielas krūtis, tā kā nopirkt veļu “uz aci” bija praktiski neiespējami. Gala rezultatā mēs abas devāmies uz veikalu. Veļa atradās tirdzniecības centra pirmajā stavā pie ieejas. Neskatoties uz to, līdz tirdzniecības vietai no automašīnas stāvvietas mēs gājām vismaz minūtes četrdesmit. Mamma lēnām pārvietoja savas slimās kājas. Atnācām. Izvēlējāmies, piemērījām.

— Te ir ļoti dārgi un nevar kaulēties, — mamma teica. — Aiziesim vēl kaut kur.
— Pērc te, es samaksāšu, — es teicu. — Tas ir vienīgais veikals, kur mēs ar tevi varam ērti piekļūt.
Mamma saprata, ka man ir taisnība un nestrīdējās. Viņa izvēlējās veļu.
— Cik tā maksā?
— Nav svarīgi, — es teicu.
— Ir gan svarīgi. Man jāzin!.

Mamma bija kontroles fanāts. Vinai vienmēr ir bijis svarīgi pašai izlemt.

— Pieci tūkstoši, — teica pārdevēja
— Pieci tūkstoši par apakšbiksēm?????
— Šis komplekts ir no jaunās kolekcijas.
— Kāda starpība, kas zem apģērba!!!! — mamma iecirtās.
Es miedzu pardevējai ar aci, žestikulēju, it kā sakot, lai samelo.
— Oi, — teica meitene – pārdevēja, skatoties uz mani. — Es kļūdījos, pieliku klāt lieku nulli. Piecsimt rubļu maksā šis komplekts.
— Tā jau es domāju! Tā patiesā cena noteikti ir kādi trīssimt rubļi, bet mēs vienkārši esam piekusušas, varbūt “nometīsiet” pāris simtus?
— Mammu, tas ir veikals, — es iejaucos. — Te ir fiksētās cenas. Tas nav tirgus.

Es maksāju ar karti, lai mamma neredzētu naudas zīmes. Turpat samīcīju čeku, lai viņa neieraudzītu lieko nulli. paņēmām savus pirkumus un devāmies uz mašīnu.

— Labs komplekts. Skaists, grezns. Es speciāli teicu, ka man ne īpaši tas patīk, lai neparadītu, ka man par to ir interese, ja nu tomēr viņa nolemtu pāris simtus “nomest”. Nekad pārdevējam neparādi, ka manta tev iepatikusies. savādāk būsi uzķērusies uz āķa.
— Labi, — es teicu.
— Un vienmēr kaulējies. Ja nu gadījumā tomēr “nomet” cenu.
— Labi.

Es visu dzīvi esmu saņēmusi padomus, kas nav bijuši derīgi manā šodienas dzīvē. es tos saucu par peidžeriem. It kā tie ir, taču mobilo telefonu pasaulē tie vairs nav vajadzīgi.

Reiz pie mammas dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Viņa ilgi gāja, līdz nokļuva pie tām. Aiz durvīm stēvēja jauns, simpātisks puisis. Vinš pārdeva nažu komplektu. Mamma viņu ielaida, pat neminstinoties. Nestaigājoša pensionāre ielaida sava dzīvoklī muskuļotu jaunu vīrieti ar nažiem! Bez komentāriem! Puisis stāstīja mammai par metālu, par to, kā nazis var sagriezt lakatiņu, kas pasviests gaisā, gluži kā samuraja zobens.

— Es te viena bez vīrieša dzīvoju, un tāpēc mājās nekad nav asu nažu – žēlojās mamma.

Izrādīja interesi. Kaut pati macīja neizrādīt. Tas bija maziņš šovs. Mammas dzīvē bija parāk maz šovu – precīzāk, televīzijā to bija pietiekami, bet viņas dzīvē – par maz. Bet te, pēkšņi, kā dzīvs! Puisis nepārdeva nažus. Viņš pārdeva šovu. Un no viņa to nopirka. Viņš nosauca cenu. Parasti šis komplekts maksājot 5000 rubļus, bet šodien tas pieejams par puscenu, un dāvanā vēl kulinārijas grāmata. “Lieliski! Un vēl kulinārijas grāmata par brīvu!” – padomāja mamma, kura ne reizi dzīvē nebija gatavojusi pēc receptes, jo intuitīvi prata pagatavot daudz garšīgāk. Viņa saprata, ka naži ir jāpērk un nopirka.

Mammas pensija ir 9000 rubļu mēnesī. Ja viņa dzīvotu viena, tad pietiktu tikai dzīvokļa īrei un pienam ar maizi. Bez zālēm, bez apģērba, bez apakšveļas. Un – bez nažiem. Taču komunālos maksājumus, zāles, ēdienu un apģērbu pirku es, un tāpēc viņas pensija ļāva viņai justies neatkarīgai. Nākamajā dienā es atbraucu ciemos. Mamma sāka dižoties ar saviem nažiem. Stāstīja par lakatiņu, kuru lidojumā var pārgriezt. Kāpēc vispar lakatiņi ir jāgriež? Es nesapratu šo mārketinga triku, bet Dievs ar viņu. sapratu tikai to, ka viņai iesmērēts ir kaut kāds ķīniešu krāms smukā čemodāniņā. Taču es klusēju. mammai patīk pieņemt lēmumus, taču nepatīk uzklausīt padomus.

— Tad kāpēc tu tos nažus noslēpi un nenoliki virtuvē redzamā vietā?
— Tu traka esi? Tā taču kādam būs dāvana. maz kas gadās, varbūtr nokļūšu slimnīcā un vajadzēs kādam ārstam dāvināt. Bet varbūt namu pārvaldē vajadzēs kādam kukuli iedot.

Atkal uz “pēc tam”, atkal visu labāko ne sev. Kādam. Kādam – cienīgākam, kas jau šodien dzīvo “pa īstam”.

Arī es esmu mantojusi šo muļķīgo ieradumu, nedzīvot, bet gaidīt.

Manai meitai nesen uzdāvināja dārgu lelli. uz kārbas bija rakstīts “Princese”  Lelle patiešām bija ietērpta skaistā princešu kleitā, uz galvas kronis un rokā brīnumnūjiņa. Meitai bija pusotrs gads. Pārējās savas lelles viņa vazā aiz matiem pa zemi, bet savu mīļo bebi gandrīz sadedzināja mikroviļņu krasnī. Tāpēc es jauno lelli paslēpu. Gan jau pēc tam, kad pabeigsim remontu un sāksies īstā dzīve, es viņai atdošu princesi. Ne šodien!.

Bet atgriezīsimies pie mammas un nažiem. Kad mamma aizmiga, es atvēru čemodānu un paņēmu pirmo nazi, kas pagadījās. tas bija skaists, ar greznu spalu. Es izņēmu no ledusskapja gabaliņu cietā siera un mēģinaju nogriezt šķēlīti. Nazis palika sierā, spals – man rokā. Tāds skaists, krāšņs.
—  Tā pat nav plastmasa, — es padomāju.

Nazi nomazgāju, salaboju un ieliku atpakaļ čemodānā. Mammai, protams, neko neteicu. Pēc tam pāršķirstīju kulinārijas grāmatu. tajā bija sajauktas lapaspuses. Receptes sākums – no saldās kūkas un beigas – no pastētes. Kur cilvēkiem sirdsapziņa, lai šādi muļķotu vecus cilvēkus?

Decembrī, pirms Jaunā gada, mammai pēkšņi uzlabojās veselība, viņa sāka smieties, bija jautra, priecīga. Mani šie smiekli ļoti iedvesmoja.

Uz svētkiem es viņai uzdāvināju skaistu, baltu blūzi ar nelielu delikātu izgriezumu, kas pasvītroja viņas skaistās, lielās krūtis – ar tādu skaistu krādziņu un glītām podziņām. Man tā ļoti patika.

— Paldies, meitiņ, — teica mamma un ielika blūzi skapī.
— Uzvilksi uz Jauno gadu?
— Nē, kāpēc? Vēl notraipīies. Pēc tam, kad kaut kur braukšu.

Laikam jau mammai tā blūze nepatika. Viņai patika košas krāsas, kliedzoši raksti. Bet varbūt tomēr pārāk iepatikās. Viņa stāstīja kā bērnībā gribējās pucēties, taču tad nebija ne naudas, ne skaistu drēbju. Bija viena balta blūze un daudz lakatiņu. Viņa mainīja lakatiņus, sēja tos katru reizi citādāk un tāpēc fabrikā viņu uzskatīja par modes dāmu.

Arī pie tās baltās blūzes es viņai uzdāvināju lakatiņus. Domāju, ka esmu viņai uzdāvinājusi kaut nedaudz jaunības. Taču viņa šo jaunību nolika uz “pēc tam”.

Atkal, pēc tam, vēlāk. Visu labāko atstājot uz “pēc tam”. Un pat tad, kad ir skaidrs, ka viss labākais jau ir pagātnē, vienalga – “pēc tam”. Atliktās dzīves sindroms.

Mamma nomira pēkšņi. Janvāra sākumā. Tajā dienā mēs ar ģimeni gatavojāmies aizbraukt pie viņas ciemos. Un nepaspējām. Es biju šokā. Izmisusi. nekādīgi nevarēju saņemties. Tad raudāju līdz nemaņai, tad atkal biju mierīga kā tanks. Es it kā nesapratu, kas apkārt notiek. Aizbraucu uz morgu pēc miršanas apliecības. Turpat darbojās arī apbedīšanas aģentūra. Es vienaldzīgi bakstīju ar pirkstu bildītēs ar zārkiem, atlasa spilventiņiem, vainagiem un tamlīdzīgām lietām. Aģents kaut ko rēķināja uz kalkulatora.

— Kāds apģērba izmērs ir aizgājējai? — viņš jautāja.
— Piecdesmitais. Precīzāk, augšdaļā piecdesmitais, bet uz gurniem….- nez kāpēc es sāku precīzi atbildēt.
— Tas nav būtiski. Lūk, tāds apģērba komplekts mums ir viņai piemērots pēdējam ceļam. Var pat 52. paņemt, lai brīvāks būtu. Te ir kleita, čības, veļa… Es sapratu, ka tas ir mans pēdējais mammai domātais šopings. Un sāku raudāt.

— Nepatīk? — aģents centās iztulkot manas asaras, jo vēl pirms minūtes es te sēdēju nosvērta un mierīga, bet te pēkšņi – histērija.— Principā viņa būs apsegta ar lūk šādu atlasa pārklāju, kas izšūts ar lūgšanu vārdiem.
— Lai ir, es ņemšu.

Es apmaksāju pirkumu un devos uz mammas mājām. Man vajadzēja atrast viņas piezīmju grāmatiņu, lai varētu apzvanīt viņas draugus, lai uzaicinātu tos uz bērēm un bēru mielastu. Es iegāju dzīvoklī un ilgi sēdēju viņas istabā. Klausījos klusumā. Man piezvanīja vīrs. Viņš uztraucās, taču es nevarēju parunāt. Kamols kaklā, un viss. Paņēmu telefonu, lai uzrakstītu viņam ziņu un pēkšņi, bez jebkāda iemesla, atvērās skapja durvis. Kaut kāda mistika. Es piegāju pie skapja. Tur plauktos glabājās mammas gultas veļa, dvieļi, galdauti. Augšpusē bija nolikta paka ar uzrakstu “bērēm”. Es to atvēru un izbrīnā pamiru.

Tur stāvēja mana dāvana. Baltas čībiņas, līdzīgas baletkurpēm un apakšveļas komplekts. Tas pats par 5000 rubļiem. Es ieraudzīju cenu, kas vēljoprojām bija saglabājusies. Tātad mamma zināja, ka tas maksāja tik dārgi. Un nolika to uz “pēc tam”. Uz labāku viņas dzīves dienu. Un sākās cita dzīve… Dod Dievs, tā būs īstā.

Tagad es pabeigšu šo rakstu, nomazgāšu asaras un attaisīšu meitai kasti ar lelli, lai viņa to vazā aiz matiem, sasmērē tās kleitu, pazaudē kroni. Toties viņa paspēs.

Dzīvot īstu dzīvi jau šodien. Tādu dzīvi, kurā daudz prieka. Tikai prieku gaidīt gan nevajag. Tas jārada pašiem. Maniem bērniem nebūs nekādu atliktās dzīves sindromu. Tāpēc, ka katra viņu tagadējās dzīves diena būs labākā.
Mācīsimies dzīvot šodien – šeit un tagad!

Autors: Olga Saveļjeva
Tulkoja: Ginta FS