Skolotājs tev blakus

cilveks blakus

Tāda ir mana pieredze: skolotāji, kuri visvairāk mums vajadzīgi — ir tie cilvēki, ar kuriem kopā mēs šobrīd dzīvojam. Mūsu dzīvesbiedri, vecāki, bērni — ir paši labākie skolotāji, par kuriem mēs varējām sapņot. Vēl un vēl tie mums rādīs patiesību, kuru ne vienmēr mēs vēlamies redzēt – tikmēr, kamēr mēs to ieraudzīsim…
Cilvēki man bieži jautā, vai esmu bijusi kādas reliģijas piekritēja līdz 1986. gadam. Un es atbildu: «Jā. Mana reliģija bija doma, ka maniem bērniem ir aiz sevis jāsavāc savas izmētātās zeķes». Tā bija mana reliģija un es biju ļoti aktīva tās piekritēja, neskatoties uz to, ka tā nekad tā pa īstam nebija nostrādājusi.

Reiz, kad Darbs jau “dzīvoja manī”, es sāku apzināties, ka tā nebija patiesība. Realitātē viņi katru dienu izmētāja savas zeķes, neskatoties uz maniem lūgumiem, draudiem un sodiem daudzu gadu garumā, un es sapratu, ka man pašai šīs zeķes jānovāc, ja vēlos, lai tās nemētātos.

Mani bērni bija pilnībā laimīgi ar visām savām izmētātajām zeķēm. Tad kuram no mums bija problēma? Tā bija man. Manas domas par izmētātajām zeķēm sarežģīja manu dzīvi – ne zeķes pašas par sevi. Un kam bija risinājums? Atkal – man! Es sapratu, ka man ir divi varianti: vai nu panākt, lai man ir taisnība, vai arī – būt brīvai.

Man bija vajadzīgi pāris mirkļi, lai uzlasītu zeķes, nedomājot par bērniem. Un es sapratu, ka man patīk salasīt viņu zeķes. Es to darīju sevis, nevis viņu dēļ. Tā vairs nebija garlaicīga mājas uzkopšana; iespēja uzlasīt zeķes un ieraudzīt tīru grīdu pārvērtās labsajūtā. Pēc laika viņi ievēroja, ka tas dara man prieku un paši sāka vākt savas zeķes, bez mana atgādinājuma.

Mūsu vecāki, mūsu bērni, mūsu vīri un draugi spiedīs uz visām iespējamām mūsu “pogām”, kamēr mēs sapratīsim, ko īsti nevēlamies par sevi zināt. Un katru reizi tie mūs virzīs tuvāk brīvībai.

Fragments no Baironas Keitijas grāmatas “Mīlēt to, kas ir”.

Interesanta ir pati raksta autore Bairona Keitija (Bairona Keitlina Rīda).

Viņa dzīvoja nelielā pilsētiņā, kas atrodas Dienvidkarolīnas štatā – tuksnesī. Bija ģimene, vīrs, bērni, pati nodarbojās ar uzņēmējdarbību. 30 gadu vecumā viņai sākās ļoti smaga depresija. Desmit gadu garumā viņa turpināja slīgt paranoidālā depresijā, naidā pret sevi un viņu vajāja pastāvīgas domas par pašnāvību. Pēdējos divus gadus viņa nebija spējīga pat pamest savu istabu.

Reiz agrā 1986. gada februāra rītā, atrodoties rehabilitācijas centrā, viņa saprata ko tādu, kas izmainīja visu viņas dzīvi. Viņa pati uzskata, ka šī viņas pieredze ir kas līdzīgs tam, ko apraksta budistu un hinduistu literatūrā zem dažādiem nosaukumiem. Keitija to sauc par  “mošanos realitātei”. Tajā apgaismības brīdī, kā viņa saka:

“Es apjautu, ka tad, kad ticu savām domām, es ciešu, bet, kad neticu – neciešu un tas tā ir ikvienam cilvēkam. Brīvība izrādījās tik vienkārša. Es atklāju, ka ciest nav obligāti. Es atradu sevī prieku, kurš nekad nepazūd, pat ne uz mirkli. Šis prieks ir katrā no mums, vienmēr.”

Keitija nav ne vienas no reliģijām piekritēja. Viņa ir vienkāršs cilvēks. Precējusies ar dzejnieku un tulkotāju Stīvenu Mitčellu, ar kuru kopā viņa uzrakstīja savu pirmo grāmatu “Mīlēt to, kas ir” un arī savu trešo grāmatu “Tūkstots prieka vārdu”.

Drīz pēc “atmošanās” pie Keitijas pēc palīdzības sāka griezties cilvēki. Viņi vēlējās uzzināt, kā iegūt brīvības sajūtu. Keitijas pašizziņas metode, kuru viņa sauc par “DARBU” šobrīd ir ļoti populāra. Tie ir vienkārši četri jautājumi, kurus uzdodot sev, cilvēks var mainīt savu dzīvi:

1. Vai tā ir taisnība?

2. Vai absolūti skaidri vari zināt, ka tā ir taisnība?

3. Kā tu reaģē tad, kad tici šai domai?

4. Kas tu būtu bez šīs domas?

Šo Darbu var darīt patstāvīgi vai kopā ar kādu citu cilvēku​.

Sākumā cilvēkam jāizvēlas kāda pārliecība vai doma, kas viņā rada trauksmes sajūtu vai kādas citas nepatīkamas izjūtas, piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» vai «Toms nevar cerēt, ka es risināšu viņa problēmas».

Pēc tam, vadoties no šīs domas, cilvēks uzdod sev šos četrus jautājumus. Jautājumus var uzdot arī jūsu uzdevuma partneris. Ja cilvēks strādā patstāvīgi, viņš pieraksta atbildes, bet darbā ar parneri atbild mutiski.

Pēc tam, kad jautājumi ir uzdoti, izteikumi burtiski mainās pretējā virzienā.

Piemēram: «Mana māte nekad nav mani mīlējusi» pārvēršas uz «Mana māte vienmēr mani ir mīlējusi». Vēl bez tā, cilvēks, kurš veic šo Darbu, pārbauda to, vai viņš var noteikt, kādā veidā radusies jaunā doma un vai tā ir patiesāka par to, kas bija agrāk.

Pati Keitija īsi savu Darbu apraksta tā: «Nosodiet savu tuvāko, uzrakstiet to, uzdodiet četrus jautājumus un pēc tam paplašiniet». Viņa ar šīs metodes palīdzību treniņos palīdz risināt gan savstarpējās attiecību problēmas, bērnu audzināšanas problēmas, slimības, emocionālās traumas, finansu problēmas, palīdz cilvēkiem gan skolās, gan ieslodzījumu vietās.
Tāds šodien stāsts!

​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

Advertisements