Liec mierā otru, sāc nodarboties ar sevi!

cilveks uz ceļa

Kad es palēnām atkopos no smagām attiecībām, diezgan ilgu laiku savās domās es vēl turpināju pie tām turēties. Es sapratu, ka tam nav nekādas jēgas un tomēr man šķita, ka spēšu kaut ko vēl labot.

Kad eiforijas migla sāka izplēnēt, es ieraudzīju otra cilvēka psiholoģiskā īpatnības. Es vienmēr dvēseles dziļumos tās biju zinājusi, bet tāpat kā vairums no mums, biju pārliecināta, ka mīlestība ir spējīga uz visu., ka cilvēks var mainīties.

Es meklēju rakstus par tēmu atkarības, par rakstura akcentuācijām, par infantilisma dabu, manipulācijām un tamlīdzīgi. Es tās ievietoju savā lapā un rādīju savam cilvēkam: “Ņem, paskaties! Lūk, tas ir par tevi! Lūk, kas notiek! Tevī taču viss ir tā un šitā!”

Uzminiet, ko es saņēmu kā atbildi? Pareizi – agresiju un “pati muļķe!” Un ko gan jūs gribejāt? Tas, uz ko jūs nepārtraukti cilvēkam norādat, nežēlīgi sāp. Visi īpašie uzvedības modeļi ir psiholoģiskā aizsardzība pret dvēseles ievainojumiem. Tās ir gadiem ilgi veidotas uzvedības stratēģijas, kas ļauj vēl nepilnīgai personībai kaut nedaudz mierīgi eksistēt šajā pasaulē

Tagad es varu droši teikt, ka cilvēks VAR mainīties. Cilvēks patiešām VAR mainīties. Bet tikai vienā gadījumā (lasiet uzmanīgi!) – KAD PATS TO VĒLĒSIES.

Jums droši vien šķiet, ka kļūsiet par to motivatoru, dēļ kura vai kuram par prieku, jūsu tuvais cilvēks sagribēs mainīties? Nešaubieties. Jūsu ietekme nav nekas vairāk, kā laiks aiz loga. Viņš jums, iespējams, piemērosies, paņems lietussargu, ja nu gadījumā lietus. Taču mainīt savas parliecības, vēl vairāk – mainīt savas personības struktūru dēļ mākoņiem aiz loga… Vai esat jukuši???

Bet, ja pēkšņi pašu cilvēku vairs neapmierinās tas, ka lietus laikā viņam ir skumji, un karstā laikā grūti…, kad viņam pašam apniks būt nelaimīgam, neveiksmīgam, apniks, ka dzīve rit ne tā kā viņš vēlas…ja pēkšņi viņam uznāks apskaidrība “es kaut kā ne tā dzīvoju”….lūk tad viss ir iespējams.

Bet tad jūs būsiet tālu no sprādziena epicentra…Un tā arī labāk, lai sprādziena vilnis jūs nenotriektu. Tāpēc, ka atzīt to, ka “es pats biju cēlonis visam, kas ar mani notika” ir ļoti grūts pārbaudījums. Kā likums, parasti par neveiksmju iemeslu uzskata to cilvēku, kas ir blakus. Vai bija blakus. Kamēr vēl tas cilvēks noies garo ceļu līdz sapratnei, no kā viss mūsu dzīvē ir atkarīgs….Ja vien vēlēsies iet šo ceļu.

Nīls Donalds Volšs rakstīja, ka “labākais, ko varam izdarīt otram cilvēkam, kuru mīlam – ir dot viņam lielāku porciju pašam sevis”. Tas nav niknums, tā nav atriebība, tas nav “paskaties un sajūti, cik slikti tev būs bez manis”. Tā ir mierīga pārliecība par to, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības būt tam, kas viņš vēlas būt un ar to, kas viņam ir.

Pat tas, ka esat pāris, jums nedod tiesības mainīt otru cilvēku.

Mēs esam atbildīgi tikai paši par sevi. Mēs piedzimstam vieni un aiziesim vieni. Un katram no mums ir sava dzīve un savs liktenis.

Jūsu griba attiecas tikai uz jūsu dzīvi. Un nevajag uzņemties Dieva lomu, domājot par to, ka varat mainīt otra cilvēka likteni. Lieciet mierā otru un nodarbojaties ar sevi!

Psihologiem ir labs princips – nerisināt klienta problēmas bez viņa pieprasījuma. Jā, starp citu, ja nav viņa pieprasījuma, tātad tas vēl nav jūsu klients. Tāpēc arī jums ir vērts ievērot šo Visuma zelta likumu: “Nevajag iejaukties tur, kur jums neprasa.”. Es uzsveru, pieaudzis, psihiski vesels cilvēks (un par viņa veselību ne jums spriest) spēj tikt galā pats ar savām problēmām, vai palūgt palīdzību, ja nespēj tās atrisināt.

Kļūstiet paši par savas dzīves radītājiem – tas ir labākais, ko savā dzīvē varat izdarīt.

Ja kādam ir nepieciešamība mainīties, jums blakus esot, tas tāpat notiks. Jūs kļūsiet par savas realizācijas motivatoru. Ja otru cilvēku jūsu ceļš neinteresē un neiedvesmo, tad arī tas ir lieliski – acīmredzot viņam pašam ir savs ceļš.

Bet jums blakus ies tie cilvēki, kuru ceļi atrodas jūsu ceļa tuvumā.

Avots: http://www.garsoz.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements