Par mazo, pelēko putniņu

gulbji
Kādā vēsā rudens dienā mazs putniņš, viens no tiem, kuri nelido uz Dienvidiem pārziemot, gaisā ieraudzīja skaistu, baltu gulbju kāsi. Cēlie, graciozie putni piezemējās, lai  pabarotos un atvilktu elpu pirms grūtā, tālā ceļa uz siltajām zemēm.
Mazais, pelēkais putniņš kautrīgi pietuvojās bara vadonim un jautāja: — Uz kurieni lidojat? — Uz siltajām zemēm pārziemot, — atbildēja vadonis, uzmanīgi nopētot mazo putniņu.
Mazais putniņš skaudīgi nopūtās: — Jums gan labi. Jūs esat lieli putni, lidojat pārziemot. Bet es šoziem salšu un miršu no bada.
Gulbis uz mirkli aizdomājās. Uzmanīgi nopētīja putniņu un teica: – Lido ar mums, mazulīt, tev taču spārni ir un lidot tu vari!
Putniņš sapurināja savus mazos spārniņus un nočivināja: — Ko jūs, kungi! Siltās zemes ir tik tālu un jālido tik augstu. Jums labi, jums ir lieli un spēcīgi sparni, jūs pieskaraties mākoņiem. Bet es esmu niecīgs putniņš, noguršu no tālā lidojuma un nomiršu no bada.
Vadonis klusu kaut k pārsprieda ar saviem sugas brāļiem un atbildēja: — Nāc, mēs tevi ņemsim sev līdz. Tu ieritināsies manās siltajās spalvās, un kopā ar mums nokļūsi siltajās zemēs. Tur ir silti, tur ir daudz ēdamā. Mēs aizlidosim un nekasslikts ar tevi nenotiks.
Mazais putniņš nervozi iečivinājās:: — Un, ko tad, ja bars gribēs piezemēties un atpūsties, un pēc tam par mani aizmirsīs? Es tacu esmu tikai mazs putniņš un viens pats badā nomiršu.
Vecais vadonis pašūpoja galvu un nikni noteica:: — Ej, tu!..
Mazais putniņš apvainojās un teica:: — Nu, lūk, tā jau es domāju, ka ar to viss arī beigsies un tieši tā jūs man atbildēsiet!
Gulbji  vairs nedzirdēja mazā pelēkā putniņa sacīto, viņi gatavojās tālajam ceļam. Sarkana saule posās uz rietu. Putnu kāsis skaļi sasaucoties pacēlās gaisā, un pēdējie saules stari apspīdēja to varenos spārnus. Bet “nevarīgais” mazais putniņš vēljoprojām pukojās: – Kāpēc šie lepnie mani tā apbižoja?
Avots: www.pritchi.ru/
Tulkoja: Ginta FS
Advertisements