Ceļš uz dziedināšanu: piedot visiem, kas nodarījuši mums sāpes

piedošana2

Kad tiek atvērta brūce uz emocionālā ķermeņa, no tās ir jāiztīra visi netīrumi, visa inde. Kā to izdarīt? Kāds liels Skolotājs vēl pirms pāris tūkstošiem gadu piedāvāja mums risinājumu: PIEDOT. Nekas, izņemot piedošanu, nav spējīgs attīīrīt mūsu brūces no emocionālās indes.

Piedošana vajadzīga mūsu pašu Dvēseles dziedināšanai. Mēs piedodam, jo esam līdzcietīgi paši pret sevi. Piedošana tā ir mīlestības izpausme pašam pret sevi.

Ir jāpiedod visiem, kas nodarījuši mums sāpes, pat tad, ja šķiet, ka viņu nodarīto vienkārši nav iespējams piedot

Piedot viņiem ne jau tādēļ, ka tie pelnījuši piedošanu, bet tādēļ, ka jūs paši vairs nevēlaties ciest un paciest tās sāpes katru reizi, kad atceraties to, ko jums nodarīja. Un nav svarīgi, kā tieši jūs apvainoja – piedodiet viņiem, jo jūs taču nevēlaties slimot arī turpmāk.

Pieņemsim, ir šķirta sieviete. Iedomājieties, ka viņa bija precejusies desmit gadus, pēc tam sastrīdējās ar vīru kaut kāda briesmīga viņa nodarījuma dēļ. Viņi izšķīrās un tagad viņa no visas sirds neieredz bijušo vīru. Pat viņa vārda pieminēšana, viņai vēderā izraisa spazmas un nelabumu. Emocionālā inde ir tik spēcīga, ka viņa vairs nav spējīga to izturēt. Sievietei vajadzīga palīdzība un viņa dodas pie psihoterapeita. Viņa saka: “Man ir ļoti sāpīgi. Viss manī vārās – naids, greizsirdība, sašutums. Kaut ko tādu nevar piedot! Es neieredzu šo cilvēku!”,

Psihoterapeits atbild: “Jums jālaiž uz āru savas emocijas, jāizrunājas, jāizlaiž savas dusmas un naids. Dodiet vaļu savam aizkaitinājumam, paņemiet spilvenu un iekožaties ar zobiem tajā, sitiet, plosiet! Lai dusmas iznāk uz āru!” Viņa pati sev sarīko histēriju, apzinātu emociju sprādzienu. Paliek vieglāk. Sieviete iedot psihoterapeitam tūkstots rubļu, sakot: “Pateicos, dakter! Man ir daudz labāk!” Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņas sejā parādās smaids.

Un, lūk, viņa iziet no kabineta un, uzminiet, kas pabrauc viņai garām uz ielas? Ieraugot savu bijušo vīru, viņas dusmas un naids iekvēlojas ar vēl lielāku spēku kā agrāk…
Emocionālais sprādziens šajā gadījumā atnes tikai īslaicīgu atvieglojumu. Jā, tas palīdz uz brīdi atbrīvoties no daļas indes, un cilvēkam uz brīdi paliek vieglāk, bet pašu brūci tas nesadziedē.

Vienīgais veids, kā izdziedināt brūci ir piedot! Šai sievietei ir jāpiedod savam vīram viņa nodarījums.
Kā saprast, vai esi piedevis cilvēkam no sirds, pa īstam?
Tikšanās ar viņu vairs neuzvanda bijušās jūtas. Šī cilvēka vārda pieminēšana vairs neizsauc emociju vētru. Citiem vārdiem runājot, pieskaršanās brūcei vairs nenodara sāpes – un tas nozīmē, ka esat piedevis no sirds, pa īstam. Protams, uz emocionālā ķermeņa rēta paliek, tāpat kā uz ādas paliek pēdas. Notikušais paliek atmiņā, tu visu atceries, taču, kad brūce aizdzijusi, tā vairs nesāp.

Iespējams, jūs tagad domājat: “Piedot citiem: viegli pateikt! Es ļoti priecātos, ja varētu to izdarīt. Bet nesanāk”. Mums ir simtiem attaisnojumu tam, ka neesam spējīgi piedot. Bet tā nav taisnība.

Taisnība ir tajā, ka tie, kuri neprot piedot, jo nav raduši to darīt, ir trenējušies meistarībā ne-piedodot.

Bija laiks, kad mums, esot bērniem, piedošana bija asinīs. Pirms aplipinājāmies ar dvēseles slimību ne-piedošanu, mēs piedevām bez jebkādas piepūles, tas notika pats no sevis. Parasti mēs piedevām uzreiz. Paskatieties uz bērniem, kuri kopā rotaļājas: lūk, viņi sastrīdējās, pat sakāvās un viens ar asarām acīs  skrien pie mammas: “Mammu, viņš man iesita!” Divas mātes iesaistās sarunā, šī saruna ātri pāraug savstarpējos apvainojumos, bet bērni jau pec pāris minūtēm,atkal spēlējas, it kā nekas nebūtu noticis. Bet ko dara viņu mātes? Viņas sāk ienīst viena otru līdz mūža galam.

Un te mēs nerunājam par to, ka jāiemācās piedot – mums šī spēja ir iedzimta. Taču, kas notiek? Mums māca gluži pretējo, un mēs nenogurstoši mācamies ne-piedot. Protams, ar laiku mēs vienkārši pierodam pie tā, ka nevajag piedot. Lai kā mūs cilvēks būtu apvainojis, mēs viņam nekādā gadījumā nepiedosim, uz mūžu izsvītrosim viņu no savas dzīves. Un sākas patmīlas karš. Kāpēc?
Tāpēc, ka tad, kad mēs nepiedodam, nostiprinās mūsu pašu patmīlība un sava svarīguma sajūta. Mūsu viedoklis izskan it kā svarīgāk, ja mēs paziņojam: “Lai kā tur arī nebūtu, es viņam nekad nepiedošu! Kaut ko tādu nepiedod!”

Bet pati būtiskākā problēma ir LEPNĪBA.
Lepnība un patmīla (nejaukt to ar pašcieņu) liek mums pieliet eļļu aizvainojuma ugunij, nemitīgi sev atgādināt, ka to piedot nav iespējams! Taču padomāsim, kurš šajā gadījumā cieš un kuram uzkrājas arvien vairāk šīs emocionālās indes? Mēs šaustam sevi par to, ko nodarījuši citi, kaut paši neko sliktu neesam darījuši.

Vēl vairāk, mēs pierodam ciest kaut tikai tādēļ, lai nosodītu paridarītāju. Mēs uzvedamies kā mazi bērni, kuri taisa histērijas, kaut patiesībā vēlas tikai pievērst sev uzmanību. Mēs nodaram sev sāpes, paziņojot: “Skaties, ko es daru! Un tas viss tikai tevis dēļ!” Joki jokiem, bet tieši tā arī viss notiek. Daudzos gadījumos mēs pat nesaprotam, kāpēc tik emocionāli un aizkaitinati reaģējam uz saviem vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem. Mēs esam sašutuši, bet, ja otrs cilvēks palūdz mums viņam piedot, mēs izplūstam asarās un atkartojam: “Nē, nē, tu man piedod!”

Atrodiet sevī bērnu, kurš stūrī ierāvies histerijā kliedz. Piedodiet sev savu lepnību, augstprātību un atlaidiet tās! Aizmirstiet par savu svarīgumu un vienkārši palūdziet piedošanu visiem parējiem un jūs paši redzēsiet, kādas brīnišķīgas parvērtības notiks jūsu dzīvē.

Sākumā sastādiet to cilvēku sarakstu, kam, jūsuprāt būtu jāpalūdz piedošana, un pēc tam domās palūdziet to katram no viņiem, ja jums nav laika satikties un negribas to darīt.
Pēc tam sastādiet sarakstu ar cilvēkiem, kuri jūs aizvainojuši, – tiem, kuriem jums jāpiedod. Sāciet ar saviem vecākiem, brāļiem, māsām, bērniem, vīriem, sievām, mīļotajiem, kaķi, suni, valdību un Dievu.

Piedodiet viņiem visiem un apzinieties, lai ko arī viņi nebūtu izdarījuši, jums gar to nav nekādas daļas. Atcerieties, katrs sapņo pats savu Sapni. Vārdi un darbi, kas nodarīja jums sāpes, bija tikai tā cilvēka reakcija uz visiem tiem krāmiem, kas glabājas viņa paša prātā. Viņš redz sapni par elli, bet jūs viņa sapnī esat tikai otrā plāna aktieri. Jūs neesat vainīgi tajā, ko viņš nodarījis. Un, kad radīsies tada apziņa, kad jūs pārstāsiet uztvert to visu personīgi, līdzjūtība un sapratne noteikti palīdzēs jums piedot ikvienam.

Sāciet ar piedošanu, ar praktisko prasmi piedot. Sākumā nebūs viegli, bet pec tam tas kļūs par ieradumu. Vienīgais veids, ka atgriezt sev prasmi piedot ir darīt to praksē. Treniņi, prakse un tā līdz brīdim, kad varēsiet PIEDOT PATS SEV.

Agri vai vēlu tu saproti, ka ir jāpiedod sev par visām brūcēm un indi, par visām ciešanām, kuras nodarīji pats sev, radot tieši tādu sapni. Un tad, kad tu piedod sev, iestājas harmonija pašam ar sevi, tad nostiprinās mīlestība pret sevi. Tā arī ir augstākā piedošana – kad beidzot tu PIEDOD PATS SEV.

Apzinieties šī akta spēku un piedodiet sev par visu, ko esat izdarījuši savas dzīves laikā. Un, ja ticiet reinkarnācijai, piedodiet sev par visu, ko esat nodarījuši visu savu iepriekšējo dzīvju laikā. Pārliecības par to, kas ir labs un kas ļauns, mūsos izsauc kauna sajūtu par to, ko mes uzskatām par sliktu. Mēs atzīstamies, ka esam vainīgi, mes esam pārliecināti, ka esam pelnījuši sodu – un sodam paši sevi. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu nodarītais ir tik briesmīgs, ka noteikti no tā ir jāattīrās. Bet, ja no sirds tici tam, ka :”Lai notiek tava griba” – tas kļūst pavisam reāli. Šajā ziņā mēs radām savu karmu un mums jāatbild par to, ko ar savu ticēšanu esam radījuši.

Tas kartējo reizi pierāda to, cik ļoti vareni un spēcīgi mēs esam. taču, lai atbrīvotos no vecās karmas, ir vienkārši jāatmet šis priekšstats, jāatsakās tam ticēt un skat, karmas vairs nav.

Nav jācieš, nav par kaut ko jāmaksā: viss beidzies. Ja varēsi piedot sev, karma vienkārši izkūpēs gaisā. No tā brīža dzīve it kā sākas no sākuma. Un tā kļūst viegla, jo piedošana ir vienīgais veids, kā attīrīt emocionālās brūces, vienīgais veids kā izdziedēt tās…

Avots: http://lubovbezusl.ru

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements