“Es esmu atbildīga par savu vīru, par savu dēlu … par visu!”

valdoniga1
«Par mammu, par tēti, par meitu, arī par nevērīgajiem padotajiem atbildu es. Viņi taču ir kā nesaprātīgi bērni. Visu ko var sadarīt?!» No kurienes “aug kājas” vēlmei vienmēŗ par visiem un visu būt atbildīgai? Krievijā (un arī Latvijā) ir sievietes, kuras var visu. Un cilvēki, kas viņām blakus, ir kā mazi bērni, kuriem vajadzīga šī uzpasēšana.
Pareizi uzminējāt – otra atbildības puse ir VARA.
«Kur gan tev muļķītim pašam…? Es esmu gudrāka, stiprāka, man ir divas augstākās izglītības, bet tev? Sēdi un klausies, ko “mammīte” saka». Sieva, priekšniece, mamma, gudra, stipra meita, bet būtībā – «māte, kurai viss labāk redzams».
Kas un kad ir uzspiedis šai sievietei atbildību par visu, un ar to pašu, uzdāvinājis viņai varu?

 

«Tev jāpaceļ, jāpabaro savi bērni un jāizvelk savs vīrs» – man pašai jau no agras bērnības teica mana mamma. Šo frāzi es it kā biju aizmirsusi. Bet nesen mana mamma to atcerējās un brīnījās, kāpēc viņa man centās to iedvest? Kā dēļ? Mana vecmāmiņa bija valdonīga. Viņa bija no tām, kura pārcieta visas kara šausmas – badu, aukstumu un nesalūza – bērnus izaudzināja un “nolika uz kājām”. Lai to izdarītu, ir vajadzīgs nereāls spēks. Un, lai visi apkārt vienmēr klausītu.«Dzīvē viss var notikt, bet tev jānoliek bērni uz kājām un vīrs jāizvelk» – lūk tāds mātišķais uzstādījums. Nedomāju, ka mana mamma to izdomāja. Tas nāk no paaudžu paaudzēm senas vestures – manai vecmāmiņai to teica viņas māte, tai – atkal viņas māte.

Ir tāds zinātniskais termins «invalidizācija» – tas ir tad, kad normālu pusaudzi vai bērnu padara par invalīdu. Invalīdu tajā nozīmē, ka viņš nevar, nav spējīgs, nav pietiekami gudrs, bet, pats galvenais – viņš nevar atbildēt par sevi, nav spējīgs pieņemt lēmumus un to pastāvīgi ir jākontrolē.

Lūk, tādu kontrolējamo šīm sievietēm ir ļoti daudz. Vīrs, dēls, meita, padotie, mamma, kura pati ir kā nesaprātīgs bērns, tētis, kuram viņa vēlas būt laba meita, bet patiesībā – sieva «labāka kā mamma».
«Tad, ko man darīt, atbrīvot savus tuviniekus no savām rūpēm par viņiem?» – jautā kāda mana kliente. Laba doma!
Tikai tad nāksies atteikties no varas, no kontroles, no upura patosa – «Ak, es viena te visu velku! Es viena par visu atbildu!» Ja tas ir paaudžu paaudzēs “iesēdies” priekšstatos pašai par sevi, tad atbrīvoties no savas glābēja-upura lomas būs ļoti grūti. Un vēl grūtāk būs atzīt savu agresīvo ietekmi uz tuviniekiem, kolēģiem un padotajiem.
Visam ir sava cena. Un tas, kurš «atbild par visiem un visu», maksā pēc visaugstākā valūtas kursa.
Maksā ar spēku izsīkumu, laika trūkumu sev, laika trūkumu savām interesēm un realizācijai, maksā ar to, ka ir nodzinies un ar to, ka nepiedalās pats savā dzīvē
Un pēc tam – ja kaut kas notiks, kurš būs vainīgs? Tas, kurš atbild par visu!

 

Avots: © psy-practice.com
Publikācijas autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS

 

P.S. Man ļoti patīk lasīt un tulkot krievu autoru publikācijas, jo mums ir ļoti daudz kā kopīga. Tas, par ko Irina Dibova runā šajā rakstā, ir attiecināms arī uz manu ģimeni, manu dzimtu – manas dzimtas sievietēm. Visas spēcīgas, valdonīgas, visas radušas kontrolēt – arī es. Un savā dzīvē es redzu, kādas tam ir sekas. Priecājos, ka vēl nav tie gadi, lai varētu teikt, ka viss ir nokavēts. Es varu to mainīt – bet lai mainītu, ir jaapzinās, kāda ir situācija, kurā atrodies. Bez meliem un viltus sev jāatzīst, kur pati pieļauj savas kļūdas. Bērnībā, skatoties uz savu valdonīgo vecmāmiņu, kura tāpat bija stipra, pieredzējusi kara šausmas, es domāju, es gan nekad tā nedarīšu. Lieki piebilst, ka scenārijs atkārtojās. Un, visticamāk, tieši tāpēc, ka es par to domāju, pie manis nāk tieši šie raksti. Ja vēl kadam tie noderēs, es priecāšos. Mēs taču visas vēlamies savu Sievietes Laimi!
Advertisements