Kad nebaidies neko zaudēt

neko nedarit123

Vieglums darba lietās, finansēs un attiecībās atnāk tad, kad vairs neliec īpašas likmes uz dzīvi un neko nebaidies pazaudēt. Tā ir PAZEMĪBA. Tas ir parasts GODĪGUMS PRET SEVI.Rītdiena nav paredzama. Gaidīt kaut ko nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas sapratnes par to, ka ir ļoti liela atšķirība starp fantāziju un reālo lietu kārtību.

Vieglums, par kuru es runāju, tā nav vieglprātība, kad man uz visu nospļauties, un, arī ne cūciska atbrīvotība. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr visu dara pa savam, un tomēr, zinot to, turpini darboties.

Nākamajā dzīves mirklī var notikt jebkas.

Tīri cilvēciski – tās nav vienkāršas un viennozīmīgs matērijas. Un viss tikai tāpēc, ka dotajā brīdī sava dzīves scenārija pašreizējā etapā praktiski visi mēs esam līdz acīm ierakušies savos priekšstatos par to, kādai jābūt dzīvei.

Cerības un gaidas – tās ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā lielāko cilvēcisko ciešanu avotu. Un tāpēc esības vieglums, tā ir tāda, lūk, garīgā apgaismība.

Visa dzīves drāma rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, kas viss notiks savādāk. Un šis “savādāk” starp citu, var būt ne sliktāks par sagaidāmo dzīves sižetu. Taču vēlmēm ir tāda slikta īpašība – tās iedveš, ka jebkurš rezultāts, kurš atrodas ārpus vēlamā gaidāmā, ved uz nelaimi. To psiholoģijā sauc par melni-belto domāšanu.

Izklausās kā diagnoze? Taču ar šo slimību inficējies ir gandrīz vai katrs no mums.

Nekas nav viennozīmīgs. Izvēle, liktenis – tie visi ir centieni satvert netveramo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Tāpēc arī tik ļoti pieķeramies paši savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Tieši tās mums dod to pieredzi, kas ļaus mums tās arī apiet.

Dažkārt ir jāsalauž attiecības, jārada sev problēma, jāsadzemdē bērni un pēc tam jāizšķiras, bērnišķīgi jāuzmet lūpa, jāpieradina, lai pēc tam zaudētu uzticēšanos, ritīgi jāsamelojas, jāpiedzerās, jāatsitās ar degunu pret sienu, lai saprastu un ieraudzītu…saņemtu savu reālo pieredzi.

Nav muļķu. Neviens nevar un nedrīkst savādāk. Ir tikai pieredzējušie un nepieredzējušie – katrs savā dzīves plūdumā.

Reiz es nosapņoju spilgtu sapni, kurā es ar draugiem lidoju milzīgā pasažieru lidmašīnā cauri dzīvīgai pilsētai starp augstceltnēm. Lidojums šķita ļoti bīstams, lidmašīnas spārni, brīkšķot aiskāra māju sienas, es jutu trauksmi, bet tajā pat laikā – uzticēšanos realitātei un kādu neizsakāmu brīnuma sajūtu no trauksmainā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka nav jēgas uztraukties, jo, ja lidmašīna avarēs, es tur neko nevarēšu padarīt. Tāpēc liela daļa manas uzmanības bija piekalta garām slīdošajiem namiem, dzīvīgajām ielām, ceļojumam, kas bija brīnumu pilns.

Diemžēl dzīvē es pagaidām vēl neprotu visu notiekošo uztvert ar tādu vieglumu. Bet šis sapnis man kļuva kas līdzīgs bākai. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju, nav pasivitāte, bet gan rīcība, neskatoties uz visaptverošo nezināmo, no kura mēs bēgam sava prāta murgojumos.

Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne par to, ka ķermenis ir mirstīgs un dažkārt – negaidīti mirstīgs.

Man pašam grūti atzīt šo faktu – kaut kas manī tam pretojas. taču, jo dziļāka ir šis patiesības izpratne, jo lielāka personīgā brīvība, jo vairāk viegluma attiecībā pret dzīvi.

Atmiņā nāk Kastaņedas kareivis un zināšanu cilvēks, kura galvenais padomdevējs ir nāve aiz kreisā pleca. Kareivis cīnās, negaidot uzslavas, viņš meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi pārak nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa: mēs visi nomirsim: visi zemes krājumi un uztraukumi šajā rakursā nav neko vērti. Priecīgā ziņa: bēdāties un pārdzīvot par to nav obligāti, dzīve ir līdzīga aizraujošam ceļojumam.

Katrs no mums atrodas līdzīgā lidmašīnā – brāžas uz priekšu savā tagadnē. Un mums ir izvēles iespēja, ir noteikta kontroles iespēja, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā sekundē var notikt kas negaidīts.

Tas ir biedējošs fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies un nepieņemsim to, būs arvien grūtāk: tad realitāte kļūs par bezjēdzīgu nāvējošu cīņu ar neizbēgamo.

 

Autors: Igors Satorins
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements