Vajag, pat gribu, bet… nevaru izkustēties no vietas!

12019963_1007195759301916_4853916803561131967_n
Kad cilvēks vēlas kaut ko darīt, nevienam viņu neapstādināt.
Kā teica “Pieneņu vīns” autors Rejs Bredberijs: “Ja variet nerakstīt, nerakstiet!”
Ja cilvēks kaut ko nedara, tas nozīmē, ka tam viņam nav resursu. Fiziski nav tam spēka, vai vispār nav spēka. Tas ir nobloķēts, vai tiek tērēts kam citam, bet, lai darītu to, kas “jādara”, viņam “jāiet” uz deguna krizdamam, ar pēdējiem spēkiem.
Katram cilvēkam ir savs enerģētisko resursu daudzums, un cilvēki patiešām atšķiras ar savu no dabas doto enerģētiku.
Taču, ja bija laiks, kad enerģijas bija pārpārēm, kad varējāt ar rokām mākoņus stumt, vadīt lielus projektus, darījāt daudz un labi, bet tagad nevarat izkustēties no vietas, vajag sev pajautāt – kur ir mana enerģija? Kur tā pazudusi? Uz ko es to šobrīd tērēju?

 

“konkurējošā vajadzība”

Ir kaut kas, kas šobrīd ir svarīgāk.
Jūs cenšaties koncentrēties darbam, bet mājās slimo bērns. Kur būs jūsu domas?
Jums piedāvā paaugstinājumu darbā un uzaicina uz centrālo ofisu Marseļā, bet jūsu vīrietis, ar kuru tikko kā sākušās attiecības paliek Maskavā. Un, protams, jūs baidāties aizbraukt, riskējot izbiedēt tikko radušos pavisam trauslo laimi un cerību uz skaistu ģimenes dzīvi.
Jums jāsaņemas, jāsakopo domas un jāsper nākamais solis savā projektā, bet visas jūsu domas ir ar meitu, kura gatavojas iestājeksāmeniem augstskolā un pārbraukšanai uz citu pilsētu.

 

pretošanās izaugsmei

Skaidrs, ka šādās un līdzīgās situācijās jūs ieslēgsiet pretestību. Un neveiksmīgi padarīts darbs, strīds ar priekšnieku vai projekts, kuru nekādīgi neizdodas iesākt – viss kļūs par konkurējošās vajadzības neapzināšanās rezultātu. Vēlme būt labai mātei, laimīgai sievietei un vienkārši nepalikt vienai, metīs sprunguļus jūsu profesionālās un karjeras izaugsmes riteņos.
Vajadzību konflikts – se la vi. Tādi konflikti paņem ļoti daudz spēka, liek rauties uz pusēm, mētāties, just vainas sajūtu un kaunu.
Lai izietu no šī skrējiena, ir svarīgi ieraudzīt visas konflikta puses un katru vajadzību “nosaukt vārdā”. Psihologi un kouči veiksmīgi palīdz ar to strādāt. Patstāvīgi risinot tādu “vajadzību dialogu”, pastāv risks neievērot “aklo punktu”.
(Starp citu, darbā ar sevi vienmēr pastāv tāds risks, un svarīgi to atcerēties. Tāpēc psihologiem pašiem ir savi psihologi) :)

 

kad pagātne projicējas tagadnē

Nobloķēt kustību uz mērķi var ne tikai konkurējošā vajadzība.
Vajag nodot dokumentus vēstniecībā, aiziet pie tiesu izpildītājiem un noskaidrot kontu bloķēšanas iemeslus, sākt vasarnīcas privatizāciju, galu galā, pierakstīties uz dzimumzīmju pārbaudi onkoloģiskajā poliklīnikā.
“Es nevaru izkustēties no vietas. ES BAIDOS!”
“Vienkārši kājas neklausa, auksti sviedri līst, viss iekšā saraujas, neko nevaru ar sevi padarīt. Neiet manas kājas turp, vienkārši, neiet!”
Pieaudzis, spēcīgs, nopietns cilvēks vienā mirklī pārvēršas par mazu, vāju, pārbiedētu bērnu. Un gatavs bēgt, ko kājas nes pretējā virzienā visām vēstniecībām, tiesu izpildītājiem, privatizācijas aģentūrām un onkopoliklīnikām. Vai arī gatavojas cīnīties ar jau minēto iestāžu pārstāvjiem. Bet kāds vienkārši pamirst un “tēlo beigtu” un nekustas ne no vietas.

 

Kas tad notiek?

Kā pieaudzis, gudrs cilvēks, kurš spējīgs darīt nopietnas un lielas lietas pēkšņi tā pārvēršas bezspēcīgā bērnā, kurš nevar veikt elementāras darbības? Kāpēc tā?
Ir ļoti spēcīga pieredze, kas līdzīga šai. Tur var būt daudz šausmu, sāpju, pazemojuma, savas bezspēcības sajūtas un kauna. Kurš cilvēks, būdams pie vesela saprāta atkal tajā līdīs?
Ja tāda pieredze uzliek savu “vāku”, tad zūd robežas starp reālajā tagadnē notiekošo un kādreiz agrāk notikušo. Var gadīties, ka paši nemaz to neatceramies, bet ķermenis atpazīst šo notikumu un psihe reaģē likumsakarīgi – bēgt, slēpties, kauties vai sastingt.

 

Kāda gan tur kustība uz mērķi?

Cilvēki var atteikties ne tikai no vēstniecību vai slimnīcu apmeklējuma, bet arī no savām kāzām.
Visos šajos gadījumos ir kāda vīzija par to, kā tas būs, kas parasti sākas ar vārdiem:
“Es zinu, ka…”
“Es zinu, ka es vienalga neko tur nepierādīšu. Es zinu, ka iztērēšu milzum daudz laika un tikai apkaunošu sevi. Es zinu, ka viņi pateiks, ka man ir vēzis. Es zinu, ka es savās kāzās viņa radinieku priekšā izskatīšos kā absolūta muļķe.”
Šie priekšstati, runājot profesionālā valodā, saucās “projekcijas”. Gribu teikt, ka tas ir brīnumains fenomens. Var “uzlikt” savus priekšstatus uz jebkā: projicēt neveiksmes, kataklizmas, naidīgu attieksmi un pasaule centīsies tām atbilst. Tā rodas mūsu katra personīgā realitāte, kur reizi pēc reizes atkārtojas viena un tā pati negatīvā pieredze.

 

cilvēkam ir arī citi veidi, kā bremzēt savu personības izaugsmi un kustību uz saviem mērķiem:

Tādi kā uzstādījumi, kas saņemti kaut kad bērnībā par to, ko var un ko nevar, ko drīkst, un, ko nedrīkst “labas meitenes” un “īsti vīrieši”. Dzimtas vēstījumi, par to, kā vajag dzīvot. Es ļoti daudz esmu rakstījusi par šo tēmu: “Man mamma teica, ka skaistai būt nav obligāti”, “Dzīve, kura man nav paredzēta” u.c.

 

Var censties darīt labu un dzīvot citu cilvēku dzīves, tā vietā, lai nodarbotos ar sevi. Tad, kad savas paša vajadzības projicējam uz citiem. Rezultāts ir novartā pamesta personīgā dzīve, pilnīga savu vajadzību neizpratne, “varonība” darbā un sadzīvē, niknums un spēku izsīkums. Tā visa rezultātā savus mērķus sasniegt nav iespējams, palīdzība tiek gaidīta no citiem cilvēkiem. Cilvēks no apkārtējiem gaida palīdzību un atbalstu, bet tā arī nesagaida. Savukārt “aplaimotie” ļoti reti izjūt pateicību par viņiem uzspiesto labestību. Par to rakstos: “Nebūt vienai” un “Es nevienam neko neesmu parādā!”
Ir cilvēki, kuri mīl apstādināt sev svarīgu lēmumu pieņemšanu (pārvākšanos, ceļojumus un iespēju kaut ko dzīvē mainīt) ar slimības palīdzību.
Kad tā vietā, lai kopā ar dēlu lidotu ilgi gaidītajā ceļojumā uz Parīzi, sieviete sevi somatizē un nokļūst slimnīcā. Un tā, jau daudzus gadus, pirms katra ceļojuma viņai veic kādu operāciju. Tikai pēc tam, kad “samaksāts”, var braukt.
Ko tikai neizdomā cilveki, lai neielaistu sevī un savā dzīvē pārmaiņas.

ir svarīgi atcerēties, ka, jo spēcīgāka vajadzība, jo lielāka pretestība. pēc savas pretestības spēka mēs varam spriest par to, cik svarīgi mums ir tas, uz ko ejam.

 

bremzējat, apstajaties, speriet simts soļus atpakaļ, lai pēc tam atkal atgrieztos un atkal dotos uz priekšu. Bet varbūt jau esat pametuši savu sapni un aizlieguši sev par to domāt?

 

Autors: Irina Davidova © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS
Advertisements