Ko darīt, ja neko negribas darīt?

lacims ziemas miegs

Šorīt piegāju pie savas mašīnas un ieraudzīju, ka priekšējā riepa ir tukša. Nācās atcelt tikšanos un citas savas darīšanas. Atgriezos mājās ar skaidru nolūku beidzot iztīrīt māju. Un atkal problēma. Ūdens atslēgts. Tad nolēmu vispār neko nedarit. Nedarīšu! Negribu!

Pazīstami? Janvāra beigas un februāra sākums jau izsenis skaitās visdepresīvākie mēneši. Svētki pagājuši, iztērētā nauda nez kāpēc atgriezusies pikantas riepas uz vēdera izskatā. Uz ielas auksti, slideni un skumji. Svētā Valentīna diena šoreiz neatnesa ne ceļojumu uz Maldivu salām, ne zelta ķēdīti. Un kas vēl astotajā martā!?

Īsāk sakot, skumji! Pat gribēt neko vairs negribās. Saldumi apnikuši, bet atlaides veikalos vairs neiedvesmo. Intensīvi treniņi nogurdina. Jatras kompānijas – tracina. Bet neskaidrās nākotnes vīzijas reāli biedē. Un absolūti vienalga, cik tev gadu – 40, plus – mīnus.

Kā dzīvot tālāk? Tā gribās pavasari!

Ai, vispār neko negribās!

Un, ja es jums teikšu, ka tas nav slinkums, bet normāls stāvoklis, jūs noticēsiet?
Gribu jums atgādināt, ka mēs visi esam dzīvnieki. Lai arī civilizēti un organizēti. Paskatieties uz jauku zvēriņu murkšķi. Viņš šajā laikā guļ un ne par ko neuztraucas. Un lācis? Tas neatsaucas uz aicinājumu – celies, rīkojies! Tas apaudzis ar tauku kārtu mierīgi guļ un nekādi smūziji to neinteresē.

Un ziniet, kāpēc? Viņš uzkrāj spēkus. Viņu pat labs personības izaugsmes treneris neuzcels un nenomotivēs. Neiekārdinās ar bezmaksas pirmo treniņu-konsultāciju un muciņu medus dāvanā. Bet savu fitnesa treneri viņs visdrīzāk apēdīs, ja tas viņu pamodinās.Un uzmundrinājumi, līdzīgi: celies resnā pakaļa, atspiedies, rīt jau būs par vēlu – nenostrādās. Ja nu kādam ir labi, tad tās ir dzērves. Tās tagad siltajās zemēs. Bet tas nav mūsu stāsts…

Tāpēc atpūtieties un krājiet spēkus! Tiem, kas neguļ, ir lieliska iespēja atslābinātā stāvoklī padomāt par sevi. Ieklausīties sevī un saprast, ko gribas un ko negribas. Uz ko koncentrēties un, ko atmest. Un tiem, kuri izmantos šo iespēju, ir priekšrocība pretēji tiem, kuri steigā ķers un grābs un mēģinās atrast sev pielietojumu, cenšoties aizmukt no ziemas skumjām.

Un, ja negribas neko darīt, nedariet! Es tā domāju.

Organismu neapmānīsi. Kad tas grib ēst – tad noteikti dod jums ziņu. Kad grib atviegloties, arī atgādina par sevi. Un, ja neko negrib, tad izdzirdiet šo signālu!

Taču tad, kad uzspīdēs pirmie pavasara saules stari – laiks darboties. Un tad pa taisno uz tā ceļa, ko izvēlējāties, tikai ne tur, kur acis rāda.

Bet riepu es piepumpēšu rīt. Un sakopšu māju. Ja sagribēšu.

Autors: Jeļena Kļimenkova
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements