Klusais Līcis

klusais-licis

Reiz kaut kur pasaulē bija Klusais Līcis. Tajā visi klusu dzima un klusu nomira. Ārkārtēji notikumi notika ļoti reti, pārsvarā kāpņu telpas vai pagalma mērogā. Ja gadījās kāds kautiņš vai šaudīšanās, laimīgie žurnālisti ilgi un priecīgi aprakstīja šo notikumu, un par to vēl ilgi runas klīda Līča attālākajos nostūros.

Bet reiz Līcī ielidoja Vīruss un sāka duļķot mierīgos ūdeņus

– Ei, – viņš sauca, – paskatieties, kā jūs dzīvojat! Jūs mostaties tikai tāpēc, lai ieslēgtu televizoru, kas jums norādīs, kā dzīvot, ko mugurā vilkt, ko ēst un ko domāt.

– Ei, pievērsiet uzmanību tam, ko jūs elpojat! Jūs nejūtat smaržas, neatšķirat garšas. Pat vecie ļaudis neatceras, kā pogo lakstīgalas, jo visi putni jau sen ir pametuši šīs vietas.

– Ei, jūs taču domājat tikai par baudām, par to, kā piepildīt vēderus, kaut neesat izsalkuši. Jums pat nav svarīgi, ar ko piepildīt, lai tik ēdiena būtu arvien vairāk.

– Ei, paskatieties, ko jūs ēdat! Tas taču ir miris ēdiens, to gatavo no atkritumiem. Kā gan jūsu bērni var izaugt gudri, veseli un laimīgi, ja visi šie produkti indē gan miesu gan garu! Paskatieties, jūsu bērni ir gatavi atdot dvēseli par malku mākslīga sīrupa, kuru tiem iemācījuši dzert mātes piena vietā!

– Ei! Mātes mīlestību un glāstus jūsu bērniem aizvieto televizors un gadžeti, bet viņu vientulību ārstē nomierinoša tablete.

– Ei, – kliedza Vīruss, – paskatieties, ar ko jūs ārstē! No šīm zālēm nomirst vairāk, kā no pašas slimības. Sākot ārstēties no vienas slimības, jau pēc laika jūs slimojat ar trīs un četrām jaunām. Un atkal ārstējaties ar to pašu…

Atbalss paķēra šo “Ei – ei!” un aiznesa to pa visu Kluso Līci, arvien vairāk saduļķojot ūdeni. Un sāka Klusā Līča iedzīvotāji apspriest šo ārkārtas notikumu. Daži sāka pievērst uzmanību tam, ko bija redzējuši visu savu dzīvi, bet kam nebija pievērsuši uzmanību.

Un patiešām…

Lai būtu iespēja ēst to ēdienu, kuru tiem piedāvāja, daudziem nācās dzert tabletes, lai nebūtu slikta dūša.

Bērni jau piedzimstot bija slimi. Lai vismaz kaut ko iemācītos, viņi bija spiesti dzert stimulējošas zāles. Viņi neprata priecāties, lēkāt, skriet, tikai sastingušu skatienu blenza monitoros.

Cilvēki vairs neprata mīlēt. Mīlestība tika pielīdzināta pārošanai, bet draudzību uztvēra kā iespēju kopā iedzert.

Galvenās īpašības šeit bija vienaldzība un apātija. Visi dzīvoja pēc principa “diena pagāja, nu i labi”.

Vīrusa uzbudināti, Līča iemītnieki izbrīnīti un ar šausmām sāka vērties sev apkārt. Klusais Līcis sakustējās. Tie, kuriem bija grūti atzīt, ka visu dzīvi spēlējuši muļķa lomu, dancojot pēc svešas stabules, “nogāja pagrīdē”. Virspusē, kā jau nākas, uzpeldēja pats vieglākais, kas agrāk netika pamanīts uz kopējā pelēkuma fona.

Līcī kļuva gaišāks un saules stari pamanījās iespīdēt pat visdziļkajā akacī. Kā jau varat saprast, ne visiem tas patika.

Tie, kuri dzīvoja Klusajā Līcī un ievēroja tā baušļus, īpaši nenodarbinot sevi ar domāšanu, kāpēc un ko dara, bija nikni uz apnicīgo Vīrusu, kurš ar savu bļaustīšanos traucēja to miegaino un paēdušo dzīvi.

Tie, kuri saņēma dividendes no paklausīgo un nedomājošo Līča iedzīvotāju maciņiem, dusmās grieza zobus par to, ka viņus traucē iekasēt labumus no saviem cilts brāļiem. Un tika nolemts izdomāt vakcīnu pret bīstamo Vīrusu.

Tika iztērēti milzu līdzekļi vakcīnas radīšanai, un tad kāds sāka sēt paniku par Klusajam Līcim tuvojošos baisu epidēmiju. Visus iedzīvotājus aicināja ar steigu vakcinēties.

Līdz nāvei nobiedētie Klusā Līča iedzīvotāji stāvēja rindās un visos iespējamajos veidos centās tikt pie brīnumainās vakcīnas, līdzi velkot savus bērnus, vīrus, sievas, vecākus, lai glābtu viņus no nāvējošā Vīrusa.

Kā jūs domājat, ar ko tas viss beidzās?
Taisnība – visus “vakcinēja”, protams, vakcīnas pietika visiem…

Bet šai vakcīnai, tāpat kā visām zālēm, bija viena īpaša blakne. Klusajā Līcī pārstāja dzirdēt ne tikai Vīrusa balsi, bet arī savus paša sirds pukstus. Klusais Līcis atkal kļuva kluss.

Viss vieglais sakoncentrējās centrā, smagais vienmērīgi izplūda pa visu dīķa virsu kā viskozs un smirdošs šķidrums. Par Vīrusu vairs neviens neatcerējās, bet Kāds, panākumu iedvesmots, izgudroja vēl pāris vakcīnas, gadījumam, ja nu atkal kaut kas noies greizi.

Bet tās vairs nebija vajadzīgas, jo Klusais Līcis bija pārvērties par purvu…

klusais-licis2

Autors: Med.zin.dr., profesore Jeļena Kols (nodarbojas ar imunoloģijas jautājumiem, alerģijām, psihoneiroloģiju un vielmaiņas problēmu risināšanu kā pieaugušajiem, tā arī bērniem)

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements