Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam iespēju atvērties

313058_318683404815173_2135482403_n

Ja tu paslēpsi ziedu istabā, lai to nesasniegtu ne saules stari, ne vēja pūsma, tu, iespējams, nolemsi, ka esi to pasargājis. Bet tu iznīcini to, tu to nogalini. Protams, tu to dari vislabāko nodomu vadīts, jo ārpus mājas ir pārāk liels vējš, pārāk daudz saules un lietus, un tu vēlies pasargāt maigo ziedpumpuru. Un tā, tu to noslēp savā guļamistabā un zieds nomirst.

Tas atvērsies, kad to apspīdēs saule, kad vēlš tam liks locities kad tas būs izpeldējies lietū un kad nakti būs pavadījis sarunās ar zvaigznēm. Zieds pieder veselajam un atveras tad, kad tā saknes dziļi iestiepjas veselumā.

Cilvēks paliek tikai pumpurs, viņa burvīgums paliek slēpts pumpurā tāpēc, ka viņš pārāk uztraucas par savu drošību, baidās briesmu, nestabilitātes, riska. Viņš tur sevi noteiktās robežās, tur ieslēgtu aiz biezas aizsargsienas. Tā vinš kļūst par ieslodzīto.

Dzīve nevar būt droša, savādāk tā nav dzīve. Rūpējoties par drošību, mēs zaudējam spēju atvērties. Mēs zaudējam nemirstību dēļ bailēm no nāves. Pieņemt izaicinājumu un priecājoties par to, doties pretī briesmām, piedzīvojumiem – lūk, kas pārvērš dzīvi svētlaimē. Tikai drosmīgas dvēseles zin, kas ir Dievs. Es mācu jums būt drosmīgiem un spējīgiem riskēt. Es mācu jums vitalitāti.

OŠO – Rīta meditācijas

Tulkoja: Ginta FS

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s