Reiz dzīvoja cilvēks

cilveks_tava_dzive
Reiz dzīvoja cilvēks.
Viņam bija trīs sapņi: dabūt ļoti labi apmaksātu darbu, apprecēt skaistu sievieti un kļūt slavenam visā pasaulē.
Reiz kādā aukstā ziemas dienā šis cilvēks devās uz darba pārrunām pazīstamā firmā. Pēkšņi viņa priekšā pakrita kāds padzīvojis vīrs. Cilvēks paskatījās uz pakritušo un galvā pazibēja doma: visticamākais, piedzēries. Un viņš turpināja savu ceļu, apmezdams līkumu pakritušajam. Tas palīdzēja nenokavēt tikšanos. Taču šī tikšanās bija neveiksmīga; darbā viņu nepieņēma.
Kādā vasaras vakarā šis cilvēks pastaigājās pa pilsētu. Uz ielas uzstājās ceļojošo mākslinieku grupa. Viņš apstājās, lai izbaudītu skaisto priekšnesumu. Skatītāju nebija daudz, taču uzvedums bija brīnišķīgs. Pēc uzstāšanās cilvēki aplaudēja un pamazām izklīda. Arī mūsu cilvēks gatavojās doties tālāk, kad viņa plecam pieskārās kāda roka. Viņš pagriezās un ieraudzīja uzveduma galveno varoni – vecenīti-klaunu. Viņa tam jautāja, vai patika priekšnesums, vai patika aktieri. Bet cilvēks negribēja runāties, pagriezās un aizgāja.
Reiz kādā lietainā vakarā cilvēks devās mājās no drauga jubilejas. Viņš bija piekusis un galvā griezās tikai viena doma: karsta, smaržīga vanna un silta, mīksta gulta. Pēkšņi viņs izdzirdēja šņukstus. Raudāja sieviete – viņa sēdēja netālu no cilvēka mājas. Bez lietussarga. Viena. Ieraudzījusi mūsu cilvēku, tā vērsās pie viņa pēc palīdzības. Viņas ģimenē bija notikusi nelaime. Un vajadzīgs viņai bija tikai dvēselisks sarunu biedrs. Cilvēks padomāja, galvā viņam pazibēja doma par karsto vannu un silto gultu un viņš pagāja garām sievietei, lai nokļūtu ātrāk mājās.
Un tā viņš nodzīvoja pelēku, nelaimīgu mūžu. Un nomira.
Nokļuvis debesīs, viņš satika savu draugu – Sargeņģeli.
– Tu zini, viņš sūdzējās draugam, es nodzīvoju tik pelēku, neveiksmīgu un nelaimīgu dzīvi. Man bija trīs sapņi un neviens no tiem nepiepildījās. Cik žēl!
– Hm… nogrozīja galvu Sargeņģelis. Mans draugs, es izdarīju visu, lai Tavi sapņi piepildītos, taču no Tevis man vajadzīgas bija tikai trīs lietas: Tava ROKA, Tavas ACIS un Tava SIRDS.
– Un ko tad?
– Atceries cilvēku, kurš ziemā uz ielas nokrita Tavā priekšā? Es tūliņ Tev parādīšu to bildi… Tas cilvēks bija tās firmas ģenerāldirektors, kurā Tu gribēji iekārtoties darbā. Tevi gaidīja žilbinoša karjera. Bet no Tevis vienīgais, kas tika prasīts, bija – Tava ROKA.
Atceries veco sievieti-klaunu, kas Tev piesējās pēc ielu priekšnesuma ar saviem jautājumiem? Tā bija jauniņa skaistule-aktrise, pārģērbusies par vecu klaunu. Viņa Tevī iemīlējās no pirmā acu skatiena. Jūs gaidīja skaista nākotne – ģimene, bērni, nevīstoša mīlestība. Viss, kas no Tevis tika prasīts – Tavas ACIS.
Atceries raudošos sievieti blakus Tavām namdurvīm? Bija lietains vakars, viņa bija caurcaurēm izmirkusi… no asarām… Tā bija pazīstama rakstniece. Viņas ģimenē bija notikusi nelaime un ļoti vajadzēja kāda cilvēka dvēselisko atbalstu. Ja Tu viņu būtu uzaicinājis pie sevis sasildīties un aprunāties, viņa uzrakstītu grāmatu, kurā izstāstītu šo atgadījumu. Grāmata iegūtu popularitāti un tās priekšvārdā būtu rakstīts Tavs vārds un pateicība Tev. Un vienīgais, kas tika prasīts no Tevis bija – Tava SIRDS.
Tu biji neuzmanīgs, mans draugs!
Cilvēks nopūtās un devās zvaigžņotajā tālē…
Ieklausies pasaulē, tā piedāvā iespējas. Palīdzību vajag ne tikai lūgt, bet prast ar pateicību pieņemt!

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS
Advertisements