Glābēja otra puse

glabejs
Rūpes, atbalsts, vislabākā vēlējumi savam tuvam cilvēkam – vai tad tas ir slikti?
Vai tad ir slikti mīlēt, atbalstīt, virzīt, rūpēties, uztraukties un domāt par viņu? Vai tad tas ir slikti?
Nav slikti, tikai tad, ja tas, ko tu dari otra labā ir šī Otra vēlme, ja tās ir viņa enerģijas, viņa centieni vairāk, kā tavējie.
Ja gluži otrādi, ja tavas enerģijas šajā procesā ir daudz vairāk, tu velc, tu pierunā, kontrolē, pārliecini viņu par to, ka viņam (vīram, brālim, dēlam, meitai, mātei, tēvam, draudzenei) tas ir ļoti svarīgi – rūpēties par savu veselību, sportot, nomest lieko svaru, pareizi ēst, iegūt augstāko izglītību, mainīt darbu, pārstāt dzert, izmainīt savu dzīvi, un tu ieliec tajā daļu sevis…
Bet tavs tuvais cilvēks, to darot savā labā, it kā izdara tev pakalpojumu…
Viss, tu esi iekritis slazdā!
Atceries, skolā skolotāji mēdza teikt: «Tas taču TEV ir vajadzīgs! Mācies, centies! Tas vajadzīgs TEV!!»
Kam vajadzīgs? Vai bērns, pusaudzis jūt, ka viņam vajag mācīties? Nē! Tad kam vajadzīgs? Skolotājiem, pasniedzējuiem, vecākiem – glābējiem un visu sugu “pieprasītājiem”. Paša bērna enerģijas un vēlmes tajā nav. Viņam ir vajadzīgs kaut kas pavisam cits un tā nav mācīšanās.
Ja tas, ko tu dari savam tuvajam, tev vajadzīgs vairāk kā viņam, tu kļūsti nevis par viņa atbalstu, uz kuru paļauties grūtā brīdī, bet gan par glābēju, kurš velk otru uz savas enerģijas.
Glābējs ir tas, kurš velk otru uz savas enerģijas.
Glābt vajag un tas ir svarīgi! Kad māja ir liesmās, vajag palīdzēt no tās izglābties cilvēkiem. Kad cilvēki ir bezspēcīgi un nevar sev palīdzēt. Kad viņi nevar pakustēties, nav pie pilna prāta, slīkst upē, atrodas zem drupām. Tajos momentos, kad cilvēkam vajadzīga palīdzība, un viņš pats nav spējīgs sev palīdzēt.
Visos pārējos gadījumos sava glābšana ir katra paša cilvēka atbildība. Un arī tilts uz savu sapni ir jābūvē pašam uz savas enerģijas.
Palīdzēt, atbalstīt, dot padomu – lūdzu! Bet tikai tā, lai tava palīdzība un atbalsts būtu 20% no tā, ko cilvēks pats šajā virzienā dara savā labā. Ja nav viņam enerģijas, spēka, vēlmes iet pa to ceļu, kuru tu viņam redzi, tad, iespējams, tas nav viņa ceļš. Bet, ja viņam ir kaut neliela vēlme un nedaudz paša enerģijas, lai investē to tik, cik var, pakāpeniski būvējot pašam savu ceļu, uz savu saulaino nākotni.
Ja tu kļūsti par viņa tilta galveno balstu, par pašu ieinteresētāko personu tajā, lai šim brīnišķīgajam cilvēkam viss izdotos (lai vīrs beigtu dzert, dēls iestātos universitatē, draudzene atrastu labu darbu, mamma nodarbotos ar savu veselību, brālis realizētu savus talantus), tad tu riskē ar to, ka vilksi uz saviem pleciem praktiski visu un pilnībā būsi atbildīgs par šo cilvēku veiksmi.
Un vēl, ir milzīgs risks, ka tas cilvēks, par kura laimi tu rūpējies, vienā baltā dienā pasūtīs tevi kaut kur tālāk ar visu tavu palīdzību, un visas tavas pūles un enerģija tiks izmesta atkritumos, samīdīta un nenovērtēta.
Un tu nesaņemsi nekādu pateicību, uz kuru sirds dziļumos biji cerējis. Ne mīlestību, ne atzinību. Tikai dzīļas sāpes, aizvainojumu, vilšanos un savas muļķības apziņu, sajūtu, ka esi izmantots – tas ir tas sausais atlikums, kas paliek pari glābējam, kurš ar saviem labajiem nolūkiem ir vilcis citus uz savas muguras, vēlot šiem citiem pašu labāko.
Par orientieri pieņem formulu: «20+ 80», kur 80% – ir paša cilvēka piepūle, un tikai 20% – tava palīdzība un atbalsts.
Kad es savulaik vadīju sabiedriesko organizāciju, kas palīdzēja bērniem bāreņiem un maznodrošinātām ģimenēm, gudrie garantiju devēji (organizācijas un sponsori, kuri dod naudu šādām brīvpratīgo organizācijām sociālo projektu realizēšanai), izsniedza mums tikai 20% no tiem līdzekļiem, kas bija paredzēti projekta budžetā.
«Ja tev patīk ideja, vēlies to realizēt, tici tai? Tad ieguldi, ieguldies – finansiāli, enerģētiski, meklē savus avotus, kusties, strādā! Bet mēs tevi atbalstīsim. Kāpēc gan neatbalstīt, ja cilvēks tik daudz dadra sava sapņa realizācijai?»
Starp atbalstu un uzspiešanu, savu noteikumu diktēšanu, kontroli un spiedienu ir ļoti smalka robeža.
Glābēji ļoti bieži kļūst par «pareizas dzīves diktatoriem» un izsekotājiem saviem glābjamajiem, pārvēršot viņus par savu ambīciju upuriem.
Pirms kādu glābt, pajautā sev: “Kam to vajag? Кurš ir galvenā ieinteresētā persiona tajā, lai viss notiktu?”
Vai tavs vīrs vēlas atmest dzeršanu, vai tava mamma vēlas pievērsties veselīgam dzīvesveidam un rūpēties par savu veselību, vai tavs dēls vēlas macīties universitātē. Vai tavai draudzenei patiešām vajadzīgs jauns darbs, vai tomēr apmierina vieta, kurā viņa pašlaik atrodas?
Un pati galvenā zīme, kas vēsta par to, ka tas ir vajadzīgs ir tas, vai cilvēks pats tajā iegulda savus spēkus un enerģiju.
Glābējs var kļūt par «atbalstītāju», ja viņš kā pieaudzis cilvēks, padod roku bērnam, kurš iet pa šauru apmali:«Vai tu vēlies iet, vai tev ir interese, vai tev tas patīk? Lūk, mana roka! Es Tevi atbalstīšu!»

 

Autors: Irina Dibova
Tulkoja: Ginta FS
Advertisements