Pasaka: kad atnāk Brīnums!

12003865_963293300409653_1261844082975450837_n
Reiz dzīvoja meitenīte, kura neticēja brīnumiem. Viņa ticēja veselajam Saprātam. Tā viņai bērnībā mācīja un viņa tam noticēja.
Taču brīnumi notiek neatkarīgi no tā, tici tu viņiem vai netici. Un katra no mums dzīvēs tie notiek ne vienu reizi vien: daudz dažādu brīnumu. Tikai tie, kuri brīnumiem tic, no sirds par tiem priecājas un saka: “Oooo, Brīnums!”, bet tie, kuri līdzīgi mūsu meitenītei, saka: – “sakritība”, “nejaušība”, “paveicās” un turpina neticēt.
Kā jūs domājat, kuram dzīve priecīgāka? Pareizi, protams, ka pirmajiem! Viņiem prieks un brīnumi dzīvo Dvēselē un tāpēc tie staigā rokrokā sadevušies. Bet Saprātam emocijas nav raksturīgas – labākajā gadījumā to piemeklē apmierinājuma sajūta.
Viņi ir ļoti atšķirīgi – mūsu Dvēsele un Saprāts. Dvēselei patīk dziedāt un smieties, Saprātam – plānot un analizēt. Mūsu, jau sen izaugusī meitene, draudzējas ar Saprātu, tāpēc dziedāja ļoti reti, bet pastāvīgi domāja un pārdomāja.
Protams, kamēr meitenīte auga, ar viņu bieži vien notika mazi brīnumi, kurus viņa par tādiem spītīgi neuzskatīja. Bet, kad izauga, pie viņas atnāca pirmais lielais Brīnums:

 

— Saimnieki! Atveriet! Es gribu tūlīt pat notikt!! – sauca Brīnums.
Klusums. Pēc brīža kāds aiz durvīm krekšķēdams sakustējās un neapmierinātā balsī jautāja:
— Kas tur, pie velna, dauzās?
— Te Brīnums! Es atnācu jūsu dzīvē, lai padarītu to krāšņāku un priecīgāku!
— Saimnieces nav mājās! Viņa man lika nevienam neatvērt!
— Un, kur tad viņa ir?
— Droši vien kaut kur – Pagātnē! Analizē un liek pa plauktiņiem pieredzi.
— Labi, es vēlāk atnākšu, — teica Brīnums.
… Drīzumā Brīnums atkārtoja savu vizīti, bet saimnieces atkal nebija.
— Atkal Pagātnē? – jautāja Brīnums.
— Nēēēēē… Nākotnē! Plāno un raksta.
— Aha! Nu, labi, tad citu reizi…
… Nākamajā reizē saimniece bija uz vietas, bet…
— Tu, Brīnum…. šoreiz esi nelaikā!
— Es, nelaikā? Kā to saprast?
— Saimniece nav īsti omā… viņai nepatikšanas. Pārdzīvo! Viņai tagad galīgi nav laika kaut kādiem brīnumiem.
— «Nav omā?»… Dīvaini! Un kad viņa būs omā?
— Tad, kad nepatikšanas kļūs par Pagātni.
— Viņa tad droši vien atkal dosies tām līdzi Pagatnē – analizēt Pieredzi?
— Nu, ja!
— Bet, kad tad man notikt?
— Pacenties viņu pārķert kaut kur starp Pagātni un Nākotni. Tur arī vienosieties!
— Tā gan nesanāks, — Brīnums skumji pašūpoja galvu. – Es notieku tikai “šeit un tagad” — tāds nu es esmu.
— Tad nu nezinu. «Šeit un tagad» — tas ir problemātiski. Viņa tādā stavoklī ir ļoti, ļoti reti. Parasti vai nu «tur», vai «tur».
— Traks var palikt! – brīnījās Brīnums. – Iedomājies, cilvēks pats no savas laimes mūk! Un kas tad noticis?
— Nekas īpašs. Vientulība viņu ēd. Nav personīgās dzīves, nav prieka, viena vienīga rutīna…
— Lūk, kā?! Tad jau īstākais laiks brīnumiem…tātad – man. Ver vaļā, Saprāt! Kam es saku!?
Tik uzstājīgai prasībai Saprātam nebija iespējams pretoties, un Brīnums mērķtiecīgi ielauzās tā teritorijā – jau izaugušās meitenes apziņā.
— Sveika, es esmu Brīnums! – viņš stādījās priekšā.
— Bet es taču neticu brīnumiem, — viņa izbrīnījās un notrauca asaras.
— Toties es tev gan ticu! Domāju, ka mēs ar tevi labi sapratīsimies. Tikai tev te tā ļoti šauri, man īsti nav kur izvērsties… Bet mēs to varam izlabot! Kas tas?
Brīnums atvēra skapja durvis un no turienes ar blīkšķi izbira skeleti.
— Skeleti skapī? Un tev nebija slinkums tos tur slēpt? Tiem īstā vieta uzskates līdzekļu veikalā! Vācam prom?
— Labi, vācam prom… — pamāja apjukusī saimniece.
— Lieliski! Ja es pareizi saprotu, tad šīs ir izkaltētas jūtas un nepiepildītie sapņi? Nomazgāt un iztaisnot! Kamēr saimniece izpildīja rīkojumus, Brīnums, uzrotījis piedurknes, meta atkritumu spainī vecos aizvainojumus, nospiestās vēlmes, skumjās atmiņas un tamlīdzīgus krāmus.
— Vai tas ir prātīgi – atbrīvoties no daudzos gados uzkrātās pieredzes? – kautrīgi pajautāja saimniece.
— Varbūt nav prātīgi, toties ļoti vērtīgi! Jo, lai tavā dzīvē ienāktu kaut kas jauns, sākumā jāatbrīvojas no vecā un nevajadzīgā!
— Ai, cik tukšs viss! – iesaucās saimniece, ar skatienu pārskrienot tukšo istabu. – Man taču nekas vairs nav atlicis! Kā es dzīvošu? Ar ko?
— Ar mani!! – dzīvespriecīgi iesaucās Brīnums. – Es ienācu tavā dzīvē un vairs projām neiešu. Un mēs abi kopā radīsim daudz, daudz mazus brīnumus!
Tā saimnieces dzīvē ienāca Beznosacījuma Mīlestība – pats lielākais Brīnums, kas vien ir pasaulē. Tas neļauj dzīvot Pagātnē un Nākotnē, jo tas, kas notiek «šeit un tagad», vienmēr ir daudz aizraujošāk un interesantāk!
Tagad viņai ir viss: gan pielūdzēji, gan iedvesma, gan brīnumi un dzīvesprieks. «Kāda brīnišķīga sieviete!», — bieži par viņu saka apkārtējie un tā ir taisnība: Brīnumi taču izgaismo mūs no iekšienes un mēs paši kļūstam par Brīnumiem!

 

Autors: Elfika
Tulkoja: Ginta FS
Advertisements