Vai ir vērts pamest komforta zonu?

pamest-komforta-zonu5

Vispirms tiksim skaidrībā ar formulējumu, ko tas nozīmē – komforta zona.

Tas nav tikai skaists, moderns vārdu salikums un siltais ūdens dzīvoklī, tā ir patīkama vide, dzīve drošībā, iekšējais miera un stabilitātes stāvoklis, – tie vērtīgie resursi, kas baro mūsu psihi un ķermeni. Kā jūs domājat, ko saņems cilvēks, ja atteiksies no sava ierastā miega režīma, ēdienreizēm, pastaigām, ierastās komunikācijas, patīkamām sarunām, savām vajadzībām u.t.t.?

Pareizi, liekas “galvassāpes” un vēl kādu laiku (visticamākais ilgu laiku) dabūs tērēt milzīgus spēka un enerģijas resursus, kamēr noformēs jaunu bāzi – fundamentu, kas izveidos pamatu, lai realizētu daudz sarežģītākus uzdevumus, tā vietā, lai nodarbotos ar pašu realizācijas procesu.

Tā arī neko dižu nesasniedzis, 30 gadīgs jauns vīrietis, atnāk mājās pēc spēcīga, motivējoša personības izaugsmes treniņa. Skatās uz savu īrēto istabu komunālajā dzīvoklī, uz savu nabadzīgo un jau novalkāto apģērbu, uz pieticīgajiem pārtikas krājumiem ledusskapī un domā: “Viss, man pietiek! Sāku jaunu dzīvi – eju ārā no komforta zonas, sāku darīt!” Viņš ņem savus ietaupījumus, dodas uz restorānu, pasūta visu, ko vēlās – sajūtas pavisam savādāk, kā gan citādi – viņš taču ir ārā no komforta zonas. Agrāk par šo summu viņš dzīvoja nedēļu, tagad tā pazuda stundas laikā!

Tālāk, kā mācīja treniņā, viņam jātiek vaļā no “nabadzības sindroma”, tātad jāuzvedas kā bagātam cilvēkam un neko sev nedrīkst aizliegt.

Viņš ieiet dārgā veikalā, kredītā nopērk sev jaunu uzvalku un kreklu, nedomā par to, kā nomaksās kredītu, jo viņam šķiet, ka bagāti cilvēki par tādiem sīkumiem nedomā. Uzlaikošanas kabīnē nomaina veco uzvalku pret jauno. Soļo pa ielu un jūtas miljonārs – tas ir tik brīnisķīgi, iziet ārpus rāmja un pamest komforta zonu. Saule spīd, meitenes uzsmaida, dzīve ir brīnišķīga! Tagad droši var iepazīties ar jebkuru meiteni, jo viņam taču ir milzīgi plāni sava biznesa attīstībā, un viņam ir ar ko padalīties ar saviem sarunu biedriem. Protams, ka viņš izstaro bagātības fluīdus.

Tomēr jau pēc nedēļas viņš pamana, ka grandiozie biznesa plāni nerealizējas, kā tas bija gaidīts, kredīts spiež, par istabu tūlīt jāmaksā, un ledusskapī vienīgais, kas palicis, ir vakardienas ceptie kartupeļi. Visas viņa domas pārslēdzas uz šiem banālajiem jautājumiem, un pašlaik viņam nav laika domāt par grandiozajiem plāniem, meitenēm un ārējo spožumu.

Vēl pēc pāris nedēļām viņam palūdz izvākties no īrētās istabas, lietoto mantu saitā viņš pārdod savu jauno uzvalku par puscenu, un nomaksā nelielu dalu no kredīta. Draugs palīdz viņam ar guļvietu virtuvē uz grīdas, kur pārnakšņot pāris dienas. Un, lūk, kadā naktī, guļot uz “raskladuškas”, jaunizceptais “miljonārs” domā: “Cik gan kardināli es izmainīju savu dzīvi – nekādas komforta zonas un nekur! Neguļu, badojos, vēl joprojām valkāju to pašu veco apģērbu, ar tādu garastāvokli drīzumā arī no darba izmetīs, jumts virs galvas īsterminā – un es nesaprotu, kāpēc dvēsele tā cieš, kāpēc galva nedomā, kādu ceļu iet, lai sasniegtu to, ko es tik skaidri redzēju tajā treniņā?”

Atbilde ir ļoti vienkārša: kad cilvēks nav apmierinājis savas elementārās vajadzības (pēc Maslova piramīdas), viņam nav iespējams tikt uz priekšu, lai apstiprinātu šīs bildītes autora vārdus.  Cilvēks nevar ne apmierināt, pat ne padomāt un sajust augstāka līmeņa vajadzības, kamēŗ nav apmierinātas pamatvajadzības.

Vai nebūtu bijis labāk, esot savā komforta zonā, sastadīt darbības plānu, dot sev laiku lai pašizglītotos, iegūtu jaunu profesiju, iemācītos jaunu valodu u.t.t.? Lai arī tas, iespējams, prasītu vairākus gadus, tas nav nekas briesmīgs, taču tā rodas stingrs pamats, lai pamatvajadzības būtu apmierinātas un neatgadinātu par sevi nepatīkamā veidā.

Taču šodien moderni ir gribēt visu ātri, daudz un uzreiz.

Es varu padalīties ar saviem eksperimentiem šajā jomā: pieredze iziešanā no komforta zonas, man ir nopietna. Jāteic gan, ka neviens no tiem nav bijis īpaši veiksmīgs, kaut gan, jāsaka, es ieguvu milzīgu pieredzi, sāku apzināties sevi un sapratu to, kas ir un kas nav mans. Un, esot budisma piekritēja, es sapratu, ka šajos pētījumos ļoti skaidri iezīmējas mans karmiskais ceļš, taču tas jau ir cits stāsts.

Un, tā, reiz es nolēmu kardināli un neatgriezeniski izmainīt savu dzīvi un doties priojām no Krievijas uz Losandželosu! Lēmumu es pieņēmu ātri, neatgriezeniski. Starp citu, kad biļetes bija nopirktas, un es gaidīju izlidošanas datumu, mana dvēsle mocījās sāpēs un skumjās. Es padomāju, ka tās ir elementāras bailes nezināmā priekšā, un uzmundrināju sevi ar to, ka es taču esmu ļoti izmanīga un nekas man nenotiks, es nepazudīšu, pie kam, šādas avantūras ar pārcelšanos un dzīvesvietas maiņu arī uz citām valstīm, man gadījās ne pirmo reizi.

Kopumā, neiedziļinoties sīkumos, pirmais, ko pēc pārcelšanās es sajutu bija kolosālais enerģijas apjoms, kas nepieciešams, lai vispār orientētos tajā, kas notiek, kā te viss ir (pavisam savadāk kā pie mums), man grūti bija orientēties uz ielas, staigāt ar kājām tur vispār nav pieņemts (tikai ar auto vai taxi), tam pievienojās vēl valodas barjera un tamlīdzīgi. Labi, ka man nebija jadomā par dzīvesvietu un ēdienu, ka manas bāzes vajadzības pēc Maslova bija apmierinātas, jo es nebraucu uz tukšu vietu.

Taču pat tādos siltumnīcas apstākļos, es nevarēju pat iedomāties par kaut kādu pašrealizāciju. Par to es sāku domāt pēc pāris mēnešiem. Kad mana ideja, kas saistīta ar darbu – pasākumu organizēšanu, psiholoģisko un intelektuālo spēļu organizēšanu realizējās, pēc kāda laika es apzinājos, ka tā ir vairāk piespiedus nodarbošanās, nevis mans sapnis.

Pēc šī atklājuma, pār mani pārvēlās manas tasinības pieradījumi, un smilšu pilis pamazām sagruva. Attiecības izjuka, konkurenti sāka presēt manu biznesu, manī iekšā izveidojās tads tukšums, kuru nespēja kliedēt pat pastaigas gar okeānu, kas agrāk strādāja brīnišķīgi un terapeitiski..Es nespēju pieķerties nevienai idejai vai darbam, man negribējās neko, izņemot vienu – atgriezties mājās.

Taču, lai jūs labāk saprastu, pirms aizbraukšanas uz Ameriku, es tā iznīcināju savu komforta zonu, nodedzināju visus tiltus, ka man dzimtenē vairs nebija ne dzīvokļa, ne lietu, nekā!

Un, lūk, kad es pieņēmu lēmumu atgriezties, un līdz aizlidošanai man atlika mēnesis, es vairs neko nedarīju, vienkārši tērēju agrāk nopelnīto naudu, un katru nodzīvoto šeit dienu, nosvītroju kalendarā. Atceros, kā guļot pie baseina ļoti skaistā vietā, maigos saules staros, es skatījos debesīs un domāju, kāpēc mana dvēsele cieš, kas to neapmierina? Es centos atcerēties katru nodzīvotās dienas sekundi, ķert katru domu, kas mani darīja nemierīgu. No zemapziņas dzīlēm, kas krasi kontrastēja ar ārējo harmonisko un brīnisķīgo pasauli, izpeldēja viens un tas pats jautājums:  «Ko es te daru? Tā nav mana dzīve un nav mana vieta!» Šis jautājums jau agrāk, kad šeit abraucu, klusiņām mani bija urdījis, tomēr visu laiku es biju to atgaiņājusi, mierinot sevi, ka tas ir tikai tāpēc, ka esmu izgājusi no komforta zonas. Pagājuši ir vairāki gadi, un es droši varu teikt, ka mēs ļoti bieži jaucam savus paša mērķus un sapņus, ar miljoniem citu cilvēku mērķiem un sapņiem. Daudzi vēlētos būt manā vietā, un būt pasakainajā Losandželosā, iekarot Holivudu, taču, katrs sajustu šeit kaut ko savu, personīgu.

Un tā, apkopojot visu augstāk minēto, ja reiz esat nolēmuši pamest savu komforta zonu:. 

  • Nav vērts sagraut visu, jau esošo, atstājiet kaut pirmo savu bāzes vajadzību stāvu;
  • Ir skaidri jāapzinās, kā dēļ jūs uzsākat jaunu ceļu, kāda mērķa labad jūs to darat, un cik šis mērķis ir jūsu;
  • Godīgi sev atzīties, vai būsiet laimīgi ne tikai tad, kad sasniegsiet savu mērķi, bet arī tā realizācijas laikā – ceļā uz to;
  • Ir jāparūpējas, lai būtu arī plāns “B”, gadījumā, ja viss notiks ne tā, kā ieplānots;
  • Būt gataviem zaudējumiem un upuriem, psiholoģiskām traumām, vilšanām un sāpēm – uzņemties pilnu atbildību par sevi, nepārlikt to uz treneri-kouču vai Lidas tanti, kurai kaut kad tas viss izdevās;
  • Nesalīdzināt sevi ar kādu citu, jo jums būs savs individuāls ceļš, iespējams – vieglāks, bet, iespējams – grūtāks;
  • Gadījumā, ja sapņi neralizēsies, mierīgi prast pieņemt visu notikušo kā dzīves skolu un jaunu pieredzi;
  • Paslavēt sevi par uzvarām un nevainot par zaudējumiem;

Un atcerieties, ka pārmaiņas mūsos, iekšpusē ir neizbēgamas, neskatoties uz to, vai pametam komforta zonu, vai paliekam tajā. Galvenais ir tas, ka katram no mums ir tikai viens mērķis un tikai viens ceļš – CEĻŠ PIE SEVIS. Un nav vērts padoties klonēšanai no ārpuses – šķietami, iluzorās SVEŠAS DZĪVES dzīvošanai. Taču attīstot sevī apzinātību un uztveres tīrību, ir vērts atrast savu unikalitāti un savu likteni.

Autors: ©Aļona Lumer – eksistenciālā psiholoģe, pozitīvās psiholoģijas konsultante, art un MAK-terapeite, psiholoģijas maģistsre (in progress)

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements