Kā mēs saņemam (vai nesaņemam) no dzīves tieši to, ko vēlamies

parpilniba1

Šajā momentā es atrodos ļoti interesantā dzīves posmā.
Pirmkārt, mēs ar visu ģimeni pārvācamies uz jaunu dzīvesvietu, un tas ir saistīts ar mantu pakošanu, lietu pārcilāšanu – kas vajadzīgs, kas vairs nav vajadzīgs, un to darot, uzpeld dažādi eksistenciāli jautājumi:

Vai man visas šīs lietas ir vajadzīgas?
Izmest vai neizmest?
Un, ja nu šodien es to izmetu, bet rīt man to vajadzēs?
Vai varēšu es vēl ko tādu kādreiz nopirkt?
Izmest vai uzdāvināt?
Doties uz miskastēm vai izsaukt lielāku kravas mašīnu?

Otrkārt, es esmu sākusi aktīvi rakstīt un nodarboties ar mākslu. Pabeidzu savu mājaslapu, plānoju un vadu deju treniņus. Un sakarā ar to, man rodas daudz jautājumu un arī baiļu:

Un, ja nu pēkšņi neviens manis uzrakstīto nelasīs?
Un, ja nu cilvēki nenāks uz maniem treniņiem?
Un, ja nu šī tēma jau ļoti daudzas reizes ir apcerēta?
Un, ja nu es neesmu pietiekami radoša personība, un man nepietiks potenciāla?
Un, ja nu es neesmu pietiekami interesanta un oriģināla?
Un, ja nu es nepratīšu pietiekami labi reklamēt savu lapu?
Un, ja nu pēkšņi….?

Un, lūk, kas man palīdz tikt galā ar šiem jautājumiem un šaubām.
Tā ir PĀRPILNĪBAS FILOSOFIJA.

NABADZĪBAS FILOSOFIJA

Dažādiem cilvēkiem ir dažādas dzīves koncepcijas. Daudzi uzskata, ka resursi ir ierobežoti. Un, ja kāds ir paņēmis ko vairāk, kādam citam noteikti nepietiks. Un nav zināms, vai pēc laika mūsu dzīvē būs tas, kas ir šobrīd. Tā spriež daudzi. Tā ir nabadzības filosofija. Visbiežāk tāda filosofija ir raksturīga vecāka gadagājuma cilvēkiem. Arī tiem, kuri vēl varētu paspēt savā dzīvē kaut ko mainīt. Un ir skaidrs, no kurienes viņiem tas. Tāda bija pasaule mums apkārt, kad pašas sliktākās prognozes piepildījās. Bet padomju sistēmā labi dzīvoja tas, kurš iemācījās sevi ierobežot un dzīvoja pieticīgi. Kaut gan tie, kuri ļoti vēlējās, dabūja visu ko gribēja pie jebkuras sistēmas. Un arī tagad vecākās paaudzes cilvēkiem galvās ir ierobežojumi, tiesa, varbūt ne tik stingri, kā tas bija agrāk.

Šodien pasaule ir mainījusies un ir pavisam cita dzīve, cits laikmets. Un man ir skumji, kad manas paaudzes cilvēki – ap gadiem 40 arī dzīvo ar sajūtu, ka resursi ir ierobežoti. Dažkārt tas aizsniedz arī mani, kad šķiros no savām lietām, vai domāju par savu radošo darbību. un tas ļoti traucē dzīvot. Paldies Dievam, es saprotu, ka tas ir tikai manā galvā.

Pie manis bieži nāk klienti, kuri vēlas mainīt savu dzīvi, tajā pat laikā, mokās ar jautājumiem:

Un, ja nu man nesanāks?
Un, ja nu kļūs arvien sliktāk?
Un, ja nu es aiziešu no pašreizējā darba un neatradīšu neko labāku?
Un, ja nu es izšķiršos ar nemīlamo cilveku, bet mīļoto nesatikšu?

Un, ja nu es neatradīšu klientus?
Un, ja nu es iztērēšu naudu un vairāk naudas man nebūs?
Un, ja nu viss paliks tikai sliktāk?

Varbūt man samierināties ar mazumiņu: labāk zīle rokā, nekā mednis kokā?

Arī šīe visi jautājumi ir nabadzības filosofijas atskaņas.

PĀRPILNĪBAS FILOSOFIJA

Ir vēl cita filosofija. Tā glābj un palīdz kaut ko darīt un sasniegt, neskatoties ne uz ko. Tā ir pārpilnības filosofija. Galvenā doma ir tā, ka Visums ir pārpilnība.
Šīs domas apstiprinājumu es regulāri rodu vienkāršu laimīgu un veiksmīgu cilvēku domās:
“Nauda nāk tad, kad ir projekts”
“Ja kaut kur aizveras durvis, tad tajā pat brīdī noteikti atveras logs.”
“Kam tici, tas arī ir””
Vēl Bībelē ir brīnišķīgs stāsts par 5 maizēm un 2 zivīm… Atcerieties?
(te ir šis stāsts: http://www.svetdienskola.lv/page.php?274)

Kopumā varu teikt tikai to, ka Visums vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām un dod to, ko mēs vēlamies. TO, KO MĒS REĀLI VĒLAMIES!

Tā kā, ja vēlaties saprast, ko jūs reāli vēlaties no dzīves un kādas ir jūsu parliecības, paskatieties apkārt – uz savu dzīvi. Tas, ko redzat, ir tieši tas, ko esat pieprasījuši. Pat tad, ja jums šķiet, ka kaut kas te ir ne tā. Savādāk, no kurienes tad tas viss te cēlies?

Ir kāda smieklīga un ļoti patiesa anekdote:
Vīrietis, iespiests sabiedriskajā transportā starp cilvēkiem, brauc uz darbu un domā: sieva – maita, bērni – idioti, priekšnieks – kretīns, pasažieri – stulbeņi, dzīve – s…ds. Aiz muguras viņam stāv Sargeņģelis un visu pieraksta: sieva – maita, bērni – idioti, priekšnieks – kretīns, pasažieri – stulbeņi, dzīve – s…ds. Un domā: “Nesaprotu, kāpēc viņš visu laiku pasūta vienu un to pašu?”.

Tā kā pārpilnības filosofija ir tas, kas glābj un atver ceļu pie radošuma. Visums ir pārpilnīgs un vienmēr mums dod to, ko mes vēlamies.
Personīgi man šī doma ļoti palīdz. Un tad izrādās, ka mednis kokā nav nemaz tik nenotverams putns.

Kā tas palīdz man?

  • Es rakstu rakstus par tēmām, kas man patīk un esmu pārstājusi cepties par to, ka šīs nav nekādas jaunās tēmas. Un vienai seko līdzi nākamā un tas aizrauj.
  • Es fotogrāfēju un mani tas dara laimīgu. Un man nav svarīgi, cik vēl fotogrāfu ir man apkārt un kā viņiem tas sanāk – labāk vai sliktāk.
  • Es rakstu treniņu programmas un esmu pārliecināta par to, ka cilvēkiem tie patiks un noderēs.
  • Daudzas lietas manā dzīvē ir pārstājušas būt risks. Es vienkārši eju un daru.
  • Es atbraucu ciemā un atvedu 7 dažādas fasādes krāsas. un katru dienu kaut ko krāsoju un zīmēju. Akmeņus, sienas, riepas (ar saimnieku atļauju, protams). Krāsoju, kā sanāk. Un krāsošanas gaitā man rodas jaunas idejas.

Katra cilvēka dzīves pieredzi veido viņa domas, sajūtas un priekšstati.

Un tas dod mums iespēju ieraudzīt sevi savā dzīvē kā spogulī. Ja mēs kaut ko nesaņemam, kaut ļoti vēlamies, ir svarīgi uzdot sev jautājumu: “Kā es pamanos nesaņemt to, ko vēlos? Kā es pamanos lūgt tā, ka nesaņemu? Kāpēc man jālūdz tas, kas man nepatīk, un pēc tam jābēdājas?” Atbilde noteikti atnāks.

Un vēl doma par to, ka Visums ir pārpilnīgs, dod iemeslu iemācīties gribēt to, kas mums iepatiksies un pa īstam atļaus būt radošiem. bet jebkurš, pat mazākais radošums ir uzvara pār bailēm.

Autors: Aglaja Datešidze

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements