Mihails Labkovskis: Iemīli sevi bezdarbībā

neko-nedarit3
Man universitātē bija profesors, kurš par savu aspiranti (psihotips “teicamniece” ) teica:
— Es no viņas baidos, viņa ir tāda – neslinka! Nedod miera ne man, ne sev.
Ir cilvēki, kuri pat pēc darba, brīvdienās, atvaļinājumā un vispār, vienmēr atrodas nemitīgā kustīgā stavoklī. No viņiem ņirb acīs. Viņi neprot vienkārši pagulēt smiltiņās, vērties tālumā… Nē, viņi noīrē jahtu, lai no rīta mazā gaismiņā dotos jūrā un ķertu speciālās dziļūdens zivis, pēc tam tās ceptu viesnīcas virtuvē – par šausmām šefpavāram. Bet pusdienlaikā viņi jau dodas apskatīt kādu pili, kalnu vai pazīstama dzejnieka kapavietu. Vakarā – diskotēka. Kā gan savādāk?! Mēs taču te neatbraucām tāpat vien! “Laiks jāpavada pilnvērtīgi” – tā ir viņu devīze. Nav gan skaidrs, kā viņi izmēra šo labumu.
Teikt, ka viņi gūst baudu no savas pārmērīgās aktivitātes? Visticamāk, ka – nē. Vienkārši viņi neprot apstāties, un uzskata to par savu īpašo priekšrocību, sakot – nu, jā, tads es cilvēks esmu – vienmēr darbībā!
Klāt pie visa tādi cilvēki nedod mieru arī apkārtējiem. Īpaši to izjūt bērni (nav obligati – savējie). Fiksi nost no dīvāna, izgūlušies te bezdarbībā?
–       Vai mājas darbus jau izdarīji? Rakstiskos? Un mutiskos?
–       Somu sakrāmēji?
–       Istabu sakārtoji? Kāpēc zeķes mētājas?
–       Palasi kādu grāmatu!
–       Negribi? Tad ej ārā pastaigājies!
Bērns izbīlī skatās, un patiešām pieceļas un iet darīt to, kas viņam norādīts, un to, kas no vecāku redzes punkta šķiet viņam noderīgs. Pēc tam atkal cenšas apgulties un atpūsties. Šķiet, nu būs ilgi gaidītais miers! Nekā! Cilvēki ar darbīgu attieksmi pret dzīvi nemīl, ka bēni “neko nedara”. un atkal un atkal kaut kur dzen, vai ved, vai sāk stāstīt par sliņķu un sētnieku bēdīgo likteni.
Domājat, tā viņi ieradina bērnu darboties? Bērns klausās pārmetumos un pēkšņi saprot: kā gan es tā drīkstu gulšņāt, patiešām esmu sliņķis? Nē, viņš domā – kā man tas viss apriebies, līdz kaklam!.
Taču te nu ir jāsaprot, ka cilvēki tā uzvedas ne jau tāpēc, ka piedzimuši tādi kaitinoši, bet tāpēc, ka viņus pašus bērnībā tā dzenāja pašu vecāki. Un, kad vecāki bija bērni, viņiem teica:
— Brīvlaiku sagribējies? Mums nekad nebija brīva laika! Mēs strādājām no 11 gadiem. Rītausmā cēlāmies, govis ganījām, sienu pļāvām… Tā arī izaugām ļoti strādīgi….
Un vēl uzdeva retoriskus jautājumus: ” Kā tā var būt, ka cilvēkam nav ko darīt?” vai arī: “Kā tu domā, kurš tavā vietā to darīs?”
Nav jau nekāds brīnums, tā vēsturiski izveidojies, ka tāda krampjaina aktivitāte skaitās normāla, laba zīme un sociums to nemitīgi uztur pie dzīvības.
Bet dzīve šodien ir mainījusies, pārkārtojusies. Un tagad mēs nevaram runāt par to, ko mūsu senči darīja vai nedarīja, strādāja rokas nenolaiduši, lai būtu maizes gabals un mēs nevaram atpalikt.
Problēma ir tā, ka mūsos ir milzīga TRAUKSME. Milzīga un bieži vien neizskaidrojama. Cilvēki steidzas bez redzamas vajadzības un rezultāta, tikai tāpēc, lai pieklusinātu šo trauksmi. Viņiem šķiet, ka, ja viņi apstāsies, kaut kas notiks, kaut kas tiks palaists garām, katastrofa, pasaules gals.
Patiesībā – nekas tamlīdzīgs nenotiks – ar galvu viņi to saprot, taču galva tur palīdzēt nevar.
Netiekot galā ar dažāda veida nemieru, neprotot palikt aci pret aci ar sevi, šie “trauksmainie” cenšas piešķirt jēgu ikvienai savai darbībai. Un, ja viņi kaut ko dara, tad – tikai ar mērķi.
Staigāt vienkārši tāpat, pastaigāties savai labpatikai – nekad, ja nu vienīgi uz veikalu, kaut ko nopirkt, miskasti iznest, vai apmeklēt kadu svarīgu pasākumu. Un atkal rodas jautājums: vai sasniedzot savus mērķus, mazos un lielos, viņi kļūst laimīgāki? Un atkal – nē! Trauksme tāpat vien nevienu neatlaiž.- ir jāskrien tālāk uz nākamo mērķi.
Un aizbēgšana, kā reiz, arī ir tas simptoms un sekas nespējai būt apmierinātam ar dzīvi – gūt baudu no tās. Par to, ka pati bauda var būt mērķis, trauksmainie cilvēki pat dzirdet negrib.
Cilvēki, ļaujiet taču sev paslinkot! Tas nav nekāds grēks un kauns, tas nav kaitīgi un neviens jūs par to nebārs, par neizdarītu mājasdarbu, jūs taču esat pieauguši. Atradinaties no dzīves senajā stilā: “ķer maisus, vilciens aizbrauc!”. Slavē sevi nevis par triecientempā padarītu darbu, bet par harmoniju sevī.
Un, lūdzu, dodiet savam bērnam šīs divas stundas dienā, par kurām es runāju katrā savā lekcijā “par bērniem”.
Normālai psihes un smadzeņu attīstībai bērnam ir jābūt brīvajam laikam – pilnīgi brīvam laikam. Obligāti!
Kā psihologs teikšu vēl vienu reizi: uzvar ne tas, kurš visu laiku uztraucas un steidzas, bet tas, kurš ir mierīgs, pārliecināts par sevi un prot koncentrēties vajadzīgajā brīdī.
Iemācieties vienkārši sēdēt, gulēt un ne par ko neuztraukties, nedomāt, neciest, neplānot, nerisināt bezgalīgos dialogus un monologus ar tiem, kas aizvainojuši, neskatīties TV seriālus, nelasīt žurnālus.
Lai šajā dzīvē izdarītu daudzas lietas, iesākumā ir vajadzīga nekonedarīšana. Būt nekonedarīšanas stāvoklī, noķert to, paildzināt, paildzināt…. Ja netiekat galā ar savu trauksmi paši, meklējiet speciālista palīdzību – psihologa, psihoterapeita. Dzīve ir tā vērta.
Jūsu uzvārds taču nav Stahanovs, un jums nav vajadzīgs piecgadi paveikt trīs gados. Jums vienkārši jāiemācās dzīvot pēc iespējas labsajūtā.

 

Autors: Mihails Labkovskis
Tulkoja: Ginta FS
Advertisements