Izvēles brīvība

berni-vecaki
Šī ir viena nodaļa no grāmatas «Sievietes dvēseles dziedināšana».
Katram no mums pieder izvēles brīvība. Tā ir viena no pamattiesībām šajā pasaulē. Mums ir tiesības izvēlēties, kur, kā un ar ko mēs vēlamies dzīvot.
Visgrūtāk mums ir būvēt attiecības ar tiem cilvēkiem, kuri šo brīvību mums atņem vai vēlas atņemt. Vai arī cenšas mums iestāstīt, ka šādas brīvības nemaz nav.
Līdz zināmam vecumam vecāki mierīgi pieņem lēmumus savu bērnu vietā un tas ir normāli līdz brīdim, kad bērns pats sāks vēlēties pieņemt savus lēmumus.. Par to arī vēstī gada, divu gadu, septiņu gadu u.t.t. krīzes. Bērns pats grib lemt, ko viņam ēst, ko ģērbt, ar ko nodarboties, kad gulēt, kad spēlēties, kur iet un tā tālāk.Jo ilgāk turpinam visu lemt bērna vietā, jo spēcīgāka krīze bērnam.
Dažkārt vecāki to nesaprot un turpina ar savu pusaudzi apieties tāpat kā ar mazu bērnu: uzvelc cepuri, astoņos esi mājās, ar Pašu nedraudzējies, izmācies, nomazgā traukus, sākumā apēd zupu… Kaut gan, ja mēs paši esam gājuši tam cauri, mums vajadzētu atcerēties tās emocijas.
Tāpēc bērni ir spiesti pretoties. Spiesti uzvesties agresīvi, strīdēties. Un šādas attiecības labas saglabāt nav iespējams. Par to arī tik daudz pieaugušo pārdzīvojumu, kuri nespēj uzturēt labas attiecības ar saviem vecākiem, kaut arī ļoti vēlas tās uzlabot, sakārtot un salabot. Grib, bet nevar.
Kā var salabot to, kas jau sākotnēji ir salikts nepareizi?
Tā ir abu pušu atbildība. Tajā skaitā arī vecāku, kuri nesaprot, ka bērns ir izaudzis un viņam ir tiesības pašam izlemt, kā dzīvot – vecākiem taču ir sava pieredze un  ir skaidrs, kā vajadzētu dzīvot, un tāpēc viņi vēlas savu dārgumu pasargāt no kļūdām. Taču, diemžēl, tā ir ilūzija, ka vecāki patiešām zin, kas viņu bērnam vajadzīgs.
Pats labākais, ko mēs varam viņiem iemācit ir IZDARĪT IZVĒLI. Patstāvīgi. Saprotot iespējamās sekas. Un, lai tas notiku, mums jāatlaiž viņi pasaulē un jādod viņiem iespēja pašiem iziet savas dzīves mācību stundas.
Tā ir arī pieaugušu bērnu problēma, ka tie nevar beidzot kļūt pieauguši, un turpina atļaut vecākiem un citiem cilvēkiem pieņemt lēmumus viņu vietā. Pateikt “nē” jau pašā sākumā un nenovest visu līdz absurdam.
Atteikties stāties mammas izvēlētajā augstskolā, lai pēc tam, pēc pieciem gadiem nemestu viņai sejā diplomu.
Atteikties no iespējas dzīvot kopā ar vecākiem savas ģimenes dzīves sākumā, lai pēc tam nevainotu tos par jaukšanos jaunāš ģimenes dzīvē un par to, ka jāšķiras.
Atteikties atdot mammai audzināšanā savu bērnu, lai pēc tam nebūtu viņa jāvaino par to, ka pazudis kontakts ar paša bērnu.
Atteikties ēst to, ko nemīli ēst un neēd, bet viņa vienalga turpina gatavot.
Atteikties valkāt to, kas tev nepiestāv un nepatīk, kaut arī tāds tu mammai patīc vislabāk.
Tev ir tādas tiesības, jo tu taču esi cilvēks, personība, bet ne mammas īpašums.
Sirds vājuma dēļ vieni nevar atlaist, bet otri – baidās aiziet un pieaugt, lai neievainotu. Bet pēc tam gan vieniem, gan otriem ir grūti. Gan vieniem gan otriem ir sāpīgi.
Izvēles brīvība – ir katras personības galvenā tiesība. Un tieši tāpēc mēs dzīvojam šeit – uz Zemes.
Un, starp citu, arī Bībelē rakstīts tieši par to. Par to, kā mīlošais Radītājs deva saviem bērniem izvēles iespēju un pieņēma to, kā tas ir. Un to lasot, es domāju par to, cik ļoti liela sirds ir Viņam, un cik ļoti Viņam mēdz būt sāpīgi skatīties uz mums.
Neviens tev nevar atņemt Dieva doto izvēles brīvību. Un  pat tad, kad tev šķiet, ka neko neizvēlies, arī tā ir izvēle. Pati galvenā tava tiesība no dzimšanas – izdarīt izvēli un skatīties, kur aizvedīs tevi tavs izvelētais ceļš. Maksāt reķinus, kas tev pēc tam pienāk un mainīt savu uzvedību, kad nepieciešams. Un tāpat no malas vērot savu bērnu, vecāku, brāļu, māsu, draugu izvēles, nespējot neko mainīt. Vienīgais, ko mēs varam, iedvesmot ar savu piemēru, darot savas pesronīgās izvēles – tieši tajā virzienā, kurā mums nepieciešams.

 

Autors: Olga Vaļajeva
Tulkoja: Ginta FS