Nepārstāt vēlēties. Nekad!

laimiga4

Mums priekšā ir sarežģīts periods. Kā vīriešiem, tā sievietēm. Katram savā veidā. Katram no mums ir savi pārbaudījumi, savas receptes to parvarēšanā. Kas tad sievietei ir svarīgākais krīzes laikā? Jebkuras krīzes, ne tikai ekonomiskās, bet arī personīgās un profesionālās?

Nepārtraukt vēlēties. Nekadā gadījumā!

Lūk, ārā krīze… naudas nav… Un ko, pirmkārt, dara sieviete? “Savelk jostu”. Ne tikai savu vēlmju realizācijā, bet arī pašās vēlmēs kā tadās.

Viņa ne tikai vienkārši nepērk sev kleitas – viņa tēlo, ka kleitu viņai nemaz negribās. Un vispār uz laiku “izslēdz” savu spēju vēlēties, lai nenervozētu savu vīru un sevi pašu. Viņai tas sanāk ātri. Ir pieredze.

Mēs esam pārdzīvojuši tik daudz krīzes, ka esam iemācījušies instinktīvi “savilkt jostas”. Momentā. Viens un divi. Sarāvās maza mazītiņa, ielīda sava aliņā, plānu vairs nav, vēlmju nav, arī uz Jauno gadu dāvanas nevajag, viss ir tik sarežģīti, naudas maz… Labākā dāvana TV programma un olivjē salāti. Vīrs jautā: ko vēlies, atbilde: neko. Un pati sevi lieliski pārliecina, pati notic tam, ka neko arī nevajag. Ko gan tur vēl par vīru runāt!

Pat tad, ja krīze nav skārusi viņas ģimeni, viņa vienalga katram gadījumam “pārgribēs” tās dāvanas, par kurām sapņoja. Kam man gredzens, tagad galīgi negribas domāt par gredzeniem, tāpat uz Bali nebrauksim, dolārs tik strauji “izaudzis”. Sazin, kāds sakars dolāram ar mums, taču krīze ir visur un tas nozīmē, ka laiks savilkt jostu. Katram gadijumam. Viss var gadīties.

Tā, protams, ir vieglāk izdzīvot, kad nepievērs uzmanību visam “liekajam”, paliek tikai pats nepieciešamākais. Nevajag lemt, kā tērēt naudu un laiku – tikai to, kas prioritārs. Tas, kas neietilpst bāzes sarakstā, ir lieks. Un saraksts izskatās diezgan askētisks – elektrība, īre, griķi, pamperi un makaroni. Protams, ka tajā neiezagsies neviena kleita, neviens meiteņu saiets, neviens brauciens uz jūru. Tie visi pieder kategorijai “nevajadzīgie”. Tātad izmest bez nožēlas. Lai parāk stipri nepardzīvotu, sieviete nevis vienkārši aizstumj savu vēlmi uz “pēc tam”, bet vispār izsvītro to.

Lai nemocītu, lai neatgadinātu ne sev ne vīram. Ar pilnīgi tīriem nolūkiem.

To mēs iemācījāmies jau bērnībā – no savām mammām un vecmāmiņām. Gan to, ka mājās pazuda ēdiens, gan to, kā mamma ar asarām acīs lāpīja savas zeķes, kā pašas trešo gadu pēc kārtas uz skolas svinīgo līniju vilkām vienu un to pašu kleitu. Bet salatētis Jaunajā gadā lelles vietā atnesa kedas fizkultūrai. Tāpēc, ka lelle ir “liekais”. Mēs iemācījāmies dzīvot bez vēlmēm, iemācījāmies izdzīvot, iemācījāmies ekstremāli “sagrupēties”. Bet kaut ko mēs tomēr neiemācījāmies.
DZĪVOT!

Vēlme nozīmē tikai to, ka mēs esam dzīvi!

Sievietes vēlēšanās taču ir viņas “dzīvīguma” pazīme. Ja viņa ir dzīva, vēlmes ir. Ja vēlmju nav, viņa ir “zombijs”. Vēlmes var būt dažādas, tām nav obligāti jābūt tikai kleitām vai ceļojumiem, kaut kam stingri materiālam. Vēlme pastaigāties parkā, pabarot vāveres, pārbīdīt skapi, pārkārtot māju, aiziet ciemos….

Vēlmes – tā ir sievietes daba. Apspiežot savas vēlmes, sieviete apspiež savu sievišķo dabu.

Un pēc tam mēs ilgi brīnāmies, kur un kāpēc viss pazuda. Un ziniet, cik daudz ir sieviešu, kuras neko negrib un tā noliedz sevi un moka savus tuvākos?

Vēlēties – nebūt nenozīmē pieprasīt tagad un tūlīt. Tas nenozīmē, ka bez tā visa jūs esat nelaimīgas un skumjas.

 Vēlēties – tas nozīmē atzīt savas tiesības vēlēties. Atzīt savas tiesības būt dzīvai un īstai. Patiesai.

Vēlēties nenozīmē būt nelaimīgai grēciniecei, kas nekadīgi nevar atteikties no visa materiālā. Kādas šausmas, kauns un negods! Vajag domāt par cilvēces likteņiem, bet viņa doma tikai par jauniem auskariem!

Bet sieviete vispār nav spējīga un viņai nav jābūt vientuļniecei un askētam. Ja esi piedzimusi par sievieti, tas JAU nozīmē to, ka esi saistīta ar materiālo pasauli – stipri un uz ilgu laiku. Tad kāpēc censties atbrīvoties no tā, kas ir tava daba?

Ja sieviete uz jautājumu: «Ko tu gribi?» nevar atrast atbildi pāris minūšu laikā – ar viņu kaut kas ir ne tā.

Dzīva un īsta sieviete uzreiz pateiks, ko vēlas – ēst, gulēt, vannu, masāžu, pie friziera, aizbraukt pie mammas… vai kaut vai, padomājot, atradīs kaut vai kaut ko vienu. Bet laimīga var būt tikai dzīva sieviete. Zombijs varēs izdzīvot, bet ne – dzīvot.

Es zinu vienu meiteni, kura visiem stāstīja, cik ļoti vēlas apprecēties. Taču bija pilnīgi skaidrs, ka precēties viņai galīgi negribās. Bet atradās viens ļoti kārtīgs vīrietis, kurš sāka viņu aplidot. Un kas notika? Jau piecus gadus viņa moca sevi un viņu. Tāpēc, ka viņš it kā ir ļoti labs un jauks, vajadzētu ¨”ņemt”, bet precēties tā kā nemaz negribās. Un ko viņa vēlas sajā situācijā, pati nemaz nezin. Jau piecus gadus. Šo vīrieti grūti apskaust.

Bet vai TU zini, ko vēlies? Vai TEV ir vēlmes? Vai arī jau paspēji tās izmest atkritumos, izliekoties, ka nekas nav bijis? Un vai neesi gadījumā kopā ar tām pazaudējusi savu sievišķo būtību?
Es ierosinu mainīt savas “krīzes programmas” un tāpēc piedāvāju, lūk šādu antikrīzes plānu:

1. Dzīva sieviete ir labāka nekā ērta.
No vienas puses sieviete, kurai neko nevajag, ir ērta. Viņai taču neko nevajag, tātad viņas labā neko darīt nevajag. Īsā distancē tā arī ir. Bet garā distancē “zombijs”, kuram neko nevajag izmaksā daudz dārgāk.

Zombijs nevar ne tikai vēlēties, bet arī izjust kādas jūtas. Jūtas ir nobloķētas kopā ar vēlmēm. It kā pa māju rosās, ēst gatavo, bet kaut kas ir ne tā. Viņa ir kā iekšēji paralizēta, tāda, kā sasalusi, atrodas tadā kā dvēseles anestēzijā vai letarģiskajā miegā. Tikai nav skaidrs, kas īsti nav tā. Tas tracina. Un tie, kas nāk pie viņas pēc siltuma, aiziet nosaluši. Bet ko dara tie, kas atrodas blakus ar tādu mūmiju?

Jā, un arī pašai sievietei būt beigtai ir smagi. Dzīvai arī sarežģīti – jo ir jāizdzīvo sajūtas, vēlmes, japieņem, japiedod, jāmīl. Atslēgt visu šo sistēmu arī var tikai īsā distancē. garā dzīves ceļojumā tāda situācija būs nepanesama – jo viņa nevares mīlēt un būt laimīga. Jo arī tam vispirms vajag ļoti sagribēt.. Bet kā ir – sagribēt, viņa jau sen vairs neatceras!

2. Mūsu vēlmes rada vīrietim iespējas.

Krīzē vienmēr atveras iespējas mūsu vīriešiem, daudz un dažādas. Attīstībai, izaugsmei. Jaunām lietām, jauniem biznesiem. Tā viņiem ir iespēja no jauna atvērties savā lietā, mainīties. daudz ko uzsākt no jauna. Taču, lai viņi varetu šīs iespējas izmantot, viņiem blakus ir jābūt laimīgām un iedvesmojošām sievietēm. Sievietēm, kas rūpējas par sevi, kurām ir vēlmes un, kuras nav sarāvušās bailēs. Un kuras tic šīm iespējām pat krīzes laikā. Sievietes, kurām ir vēlmes un prot ar šīm velmēm apieties. Būt laimīgām jebkurā situācijā.

Brauksim uz Bali – lieliski! Nebrauksim – arī te ir labi! Un es? Es gribu uz Bali. Apmēram tā arī izskatās laimīgas sievietes laimes formulējums. Lai ar ko tas arī būtu saistīts. Tad vīrietim pazūd bailes un viņš var darboties. Pretējā gadījumā viņam ir pārāk liela slodze – padarīt nelaimīgu savu mīļoto un nebūt īstam vīrietim paša acīs.

Ja nav iespēju tūliņ un tagad iegūt to, ko vēlies – tas nenozīmē, ka no tā vispār jāatsakās. Vienkārši atliec savu vēlmi kastītē  ar nosaukumu «pēc laika». Nevajag uzskatīt kādu no savām vēlmēm par sliktu, ja arī tā atnākusi pie jums sarežģītos laikos. Vēlmes vienmēr ir labas. Un arī savam vīrietim saki: es vēlos, varbūt ne tieši tagad un tūlīt, bet vēlos, kad būs tada iespēja. Man arī tagad ir labi, bet tad, būs vēl labāk! Taču viņš tev noticēs tikai tad, ja tu iekšēji to tā arī jutīsi.

3. Neviena vēlme pie mums nenāk bez iespējas to realizēt.


Tas nozīmē, ka vēlmes realizācijas iespēja jau ir ielikta pašā vēlmē. Vienkārši parasti nedaudz ir jāpagaida.

Cik ilgi gaidīt, atkarīgs no vēlmes lieluma. Ne vienmēr tā piepildīsies tādā veidā, kā tu to sagaidi. Mana paziņa sapņoja aizbraukt uz Bali, bet nekādīgi tas nesanāca. Un tomēr, reiz viņas vēlme piepildījās, viņa devās uz turieni uzņemt kino, bet ne gozēties pludmalē. Kaut gan gala rezultātā bija iespēja apvienot lietderīgo ar patīkamo.

Ja tu vēlies jaunu kleitu, tātad tavs vīrts tev to var nopirkt. Varbūt ne šomēnes, bet – nākamajā. Varbūt ne sarkanu, bet zaļu. Varbūt, ne šī brenda, bet cita. varbūt tā būs skaistāka par to, kuru tu vēlējies. Bet varbūt tā būs tieši tāda, kādu tu vēlējies un gaidīs tevi īstajā vietā un laikā. Neviens nezina, kā tieši tas notiks un būs.

Viss ir iespējams. Nesen visa pasaule apvienojās naudas ziedošanā kādam mazam puisītim. Eiro kurss auga ātrāk, kā spēja saziedot un summa tāpat bija ļoti liela. Pēdējā dienā vēl trūka 6 miljoni. Taču savāca gandrīz septiņus. Tā kā nešaubies! Viss ir iespējams! Un atslābinies!

4. Pieraksti savas vēlmes – tas palīdzēs tās atlaist.

Jo vairāk tu uz kaut ko ieciklējies, jo sarežģītāk to dabūt. Un jo grūtāk tev pašai ar to dzīvot. Pastāvīga kontrole – piepildījās, nepiepildījās, kad, kā, kāpēc…

Vēlmēm ir sievišķīga daba – tās ir elastīgas, tāpat kā mēs pašas un tikpat nespējīgas, kā mēs, izdzīvot totālas kontroles un spiediena apstākļos. Atlaid tvērienu. Atslābinies. Un raksti visas savas vēlmes uz papīra.

Kad mēs rakstām savu vēlmju sarakstu, kas sastāv, piemēram, no 100 vēlmēm, mēs ne tikai attīstām savu spēju velēties. Mēs tās atlaižam no savas galvas. Atbrīvojam savas dzīves telpu no simtiem mazu “gribu”, kas traucē mums mierīgi gulēt.

Uzraksti savu sarakstu. Tajā tu atradīsi sev mieru – ja reiz uzrakstītas, tad var nepārdzīvot – atradīsies. Ar tā palīdzību tu iepazīsi sevi. Piemēram, atradīsi tās vēlmes, kuras galīgi nav tavas, uz kurām tu tērē daudz spēka un nervus, bet tās vienalga nepiepildās.

Cenšanās aizvietot savas vēlmes ar svešām tāpat liecina par “paralizētību”. Tā ir vienkāršāk. Kāds pateica, ko vajag vēlēties, ievēlējos. Lai būtu mašīna – tada, kā tajā filmā, lai būtu māja kā Mašai, mazbērni manai mammai – viņa tik ļoti tos gaida. Lūk arī savācies visvisādas vēlmes. Savējās? Un vai tām ir kāds spēks un enerģija? Vai arī tās ir tādas pat paralizētas, mākslīgas un svešas?

Dzīves spēks ir tikai Tavās vēlmēs – tajās, kas nāk no Tavas sirds. Tās piepildās un dara tevi laimīgu un priecīgu. Un neviena sveša piepildījusies vēlme nepadarīs tevi ne par kapeiku laimīgāku.

5. Iedves dzīvību savām vēlmēm

Vēl viens bīstams slazds, attiecībā uz savām velmēm, ir kļūt par to verdzeni. Kad tās valda pār tevi un ne tu – pār viņām. Kad visa dzīve parvēršas skriešanā pēc savu vēlmju apmierināšanas.

Vēlmes – tas ir lieliski. Bet vēlmes mēdz būt dažādas.
Vēl bez vēlmes kaut ko saņemt savā īpašumā (что-то иметь), ir vērts iemācīties vēlēties vēl ko citu. Piemēram – kļūt par kaut ko. Ne vienkārši: lai man būtu bērni, bet kļūt par māti. Ne vienkārši – lai man būtu vīrs, bet kļūt par labu sievu. U.t.t..

Un vēl ir vēlmju kategorija “iemācīties”.Iemācīties izšūt, dejot, gatavot, dziedāt. Tās ir lieliskas vēlmes, jo bagātina un paplašina tavu iekšējo pasauli un paliek vienmēr ar tevi, nenoveco, nepaliek nevērtīgas.
Un vēl ir vēlmes – atdot.

Piemēram, palīdzēt kadam bērnam, pieņemt savā ģimenē bāreni, palīdzēt uzcelt baznīcu, izveidot palīdzības centru. u.t.t. Vai tev ir tadas vēlmes? Vēlmes, kas spējīgas mainīt tavu dzīvi un pacelt to jaunā, augstākā sajūtu līmenī?

Tikai nevajag pie tā visa izsvītrot no saraksta jaunu kleitu, es tevi ļoti lūdzu!
Palīdzēt slimiem bērniem, nenozīmē, ka ši vēlme konfliktē ar vēlmi pēc jaunas kleitas, vēlmes būt skaistai. Abas šīs vēlmes var piepildīt reizē un nekā briesmīga tur nav.

Ja neesi mūķene, tev nav jadzīvo tikai citiem.

Jā, un kam gan tu varēsi izgaismot ceļu, ja taupīsi naudu uz to, lai nopirktu sev jaunu lampiņu?

Atrodi savu līdzsvaru starp vēlmēm sev un vēlmēm citiem cilvēkiem

Lūk, šis arī ir mans antikrīzes plāns. Piekrīti? Tad sākam – palīdzam vīriem realizēt viņu poetnciālu, un panākt savu mazo un lielāko vēlmju piepildīšanos, sapņojam par pasaules uzlabošanu, sapņojam par sevis uzlabošanu, pierakstam, atlaižam….
Un atceramies, lai kas arī notiktu, paliekam laimīgas!.

Autors: Olga Vaļajeva

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS