Elizabete Gilberta: Kam prasīt padomu?

draudzenes-sliktas2

Pirms 20 gadiem mēs ar draudzeni sēdējām meksikāņu restorānā. Ne no šā, ne tā, viņa pajautāja:

— Liza, drīkst, es tev kaut ko pateikšu? Tu tikai neapvainojies…

Pirms 20 gadiem es biju daudz dumjāka.
Es piekritu..

— Protams, saki, — es atbildēju.

Draudzene izvilka no somiņas nazi un iedūra man krūtīs. Pieredze, acīmredzot, viņai bija, jo nazis bez jebkādas piepūles iedūrās tieši starp ribām.

Metaforiski.

Viņa man pateica, ka es esmu egoiste un sliņķe. Ka es nekad nekļūšu par labu rakstnieci un nekad ar rakstniecību nenopelnīšu naudu. Ka nevienam mūsu kompānijā nepatīk mans puisis. Un vēl, ka man ir reti neglīta frizūra. Tāda frizūra nepiestav cilvēkiem ar lielu žokli (?).

Es pat nezināju, kas man jāsaka.
Centos atjaunot elpošanu un kā ievainots dzīvnieks skatījos uz viņu kā plēsēju.

Draudzene pastūma malā manu neizēsto šķīvi un uzlika savu roku uz manējās.

— Kas gan vēl tev pateiks patiesību? Tikai es. Visi tev glaimo tikai pieklājības pēc.

Pirms 20 gadiem es biju daudz dumjāka.
Es noticēju..

Mēs draudzējāmies vēl 5 gadus — un visu šo laiku viņa pamanījās dot man savus cietsirdīgos, durošos, griezīgos, ietekmīgos padomus par to, kā man dzīvot un kā uzvesties. Vēl jo vairāk, es gatavībā tos pieņemt, nācu pie viņas pēc šiem padomiem, jo biju pārliecināta, ka viņa patiešām vēl man labu un saka patiesību.

Tajā pat laikā viņas patiesība pat ļoti atšķīrās no manējās — un ar laiku profesionālie panākumi iemācīja man atšķirt cietsirdību, kas slēpta zem rūpju maskas, no vērtīgiem padomiem.

Mana draudzene kļūdījās, es ļoti labi nopelnu ar rakstniecību. Un tas nozīmē, ka man nācās piestrādāt pie prasmes adekvāti uztvert kritiku.

Ar laiku es ielāgoju, ka ne visu kritiku ir vērts ņemt pie sirds. Un man izdevās izskaitļot, kādiem jābūt cilvēkiem, kuriem es vēlēšos parādīt melnrakstu vai izstāstīt par sev svarīgo.

Lai tas notiktu, man četras reizes jāatbild ar “jā”, lūk, uz kādiem jautājumiem:

1. Vai es uzticos šī cilvēka gaumei un viedoklim?
2. Vai šis cilvēks saprot, uz ko es tiecos un ko vēlos radīt?
3. Vai es uzskatu, ka šis cilvēks patiešām man vēl veiksmi?
4. Vai viņš ir spējīgs savu patiesību pateikt saudzīgi un ar cieņu?

Ja es nevarēju atbildēt ar “jā” četras reizes pēc kārtas, es nerādīju cilvēkam to, kas man bija svarīgi. Un pats pēdējais jautājums izradījās pats svarīgākais – pat tad, ja uz visiem pārējiem biju atbildējusi ar “jā”, tas bieži vien kļuva par iemeslu, kāpēc es ar kādu nesatuvinājos radošajā plānā.

Un, lūk, kāpēc, ja cilvēks tev saka “es nevēlos tevi aizvainot, bet…”, kā likums, tas nozīmē, ka viņš vēlas tevi aizvainot.

Patiesība, kas pateikta saudzīgi un ar cieņu, uzlabo to, ko es daru. Skarbi pasniegta patiesība liek man sagribēt palīst zem galda un vairāk vispār nerakstīt.

Ar laiku es ievēroju, ka šie četri jautājumi tāpat ļoti labi palīdz tikt skaidrībā ar savu personīgo dzīvi. Ja es nevaru četras reizes pateikt “jā”, es nelaidīšu šo cilvēku (lai cik arī brīnišķīgs viņš būtu) savā tuvāko lokā.

Kad manā tuvāko lokā ir cilvēki ar visiem četriem “jā”, mana dzīve ir kļuvusi daudz produktīvāka un laimīgāka.

Kad tā draudzene atkal man jautāja: “Liza, vai es drīkstu tev ko pateikt? Tu tikai neapvainojies…”, es viņai saudzīgi un ar cieņu atbildēju: “Nē, paldies!”

Autors: Elizabete Gilberta

Avots: http://anotherindianwinter.ru

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements