Visam savs laiks un īstā vieta

jaungada-pulkstens

Viens maziņš Zobratiņš bija daļa lielā pulsētas Pulksteņa. Tā ciparnīca un zelta rādītāji mirdzēja saulē – pulksteni varēja redzēt no visurienes, jo tas atradās uz paša centrālā pilsētas laukuma augstā tornī.

Tas rādīja ne tikai stundas, minūtes un sekundes, bet arī dienas, mēnešus un gadus!.

Zobratiņš bija priecīgs, ka dzīvoja tādā milzīgā un ļoti svarīgā mehānismā. Viņu sarūgtināja un skumdināja tikai viena lieta. Viss apkārt tikšķēja, kustējās, džinkstēja, bet viņš – mazais Zobratiņš, stāvēja nekustīgs. Pagāja stunda aiz stundas, pagāja gads aiz gada, bet Zobratiņš stāvēja šajā laika kustībā. Tas sāka domāt, ka šeit nokļuvis nejauši. Vienkārši pulksteņmeistars droši vien nejauši viņu tur aizmirsis. Vai arī tieši šī vieta visā pulksteņa mehānismā ir salūzusi? Taču pulkstenis precīzi sekundi aiz sekundes rādīja pareizu laiku.

Tuvojās Jaunais gads. Un, nevis vienkārši jaunais gads, bet jauns jadsimts. Visi pulksteņa iedzīvotāji gatavojās tam īpaši rūpīgi, iesmērējās, pucējās, tīrījās, lai pullkstenis spīdētu un laistītos. Mazais Zobratiņš skumji vēroja visu šo dzīvespriecīgo svētku noskaņas pilno burzmu un jutās tajā viens un lieks  Un Zobratiņš nolēma, ka tikko Jaungada naktī pulkstenis noskaitīs divpadsmit, un visi sāks viens otru apsveikt, viņš paklusām aizmuks no pulksteņa. Ripināsies pa pasauli, iespējams, kaut kur arī atradīs savu likteni.

Un, lūk, sāka skaitīt pēdējās sekundes pirms pulksteņa zvaniem tornī. Visi pulksteņa mehānisma iedzīvotāji sagatavojās svinīgi izpildīt savu ierasto darbu. Zobratiņš jau sagatavojās nolēkt no savas ass, lai izpildītu savu jauno plānu. Un pēkšņi…. ass, uz kuras tas sēdēja, noraustījās, neierasti nočirkstēja un sāka griezties! Zobratiņš domāja, ka sapņo un tāpēc ieknieba sev. taču, nē, ass kustējās un šī kustība bija īsta. Brīnums! Sāka skanēt divpadsmit pusnakts pulkstens sitieni – kolīdz tie bija atskanējuši, pulksteņa iemītnieki metās viens otru apsveikt. Un visvairāk tie apsveica mazo Zobratiņu par viņa nopietno un atbildīgo darbu. Un izrādījās, ka mazais Zobratiņš bija atbildīgs par to cipara nomaiņu Galvenajā pulksteņa ciparnīcā, kurš rādīja gadsimtu. Un, ja maziņā Zobratiņa nebūtu, tad mirklī, kad iestājas jaunais gads, pulkstenis nevarētu parādīt ciparu, ko ļaudis bija gaidījuši 100 gadus. Zobratiņš bija izdarījis savu darbu, kuru tam bija paredzējis pulksteņmeistars.

Priekšā bija nākamie simts gaidīšanas gadi. Bet Zobratiņš skaidri zināja – viņš ir savā vietā un arī viņam ir ikdienišķais darbs, neierūsēt, būt tīram un nepazust. Un noteiktajā laikā viņš atkal izpildīs to uzdevumu, kam bija radīts.
Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Lai Jums visiem brīnišķīgs Jaunais gads: lai izdodas būt tajā vietā, kura ir jūsējā, lai izdaodas atrast lietu, kuru darot variet justies laimīgi, piepildīti un noderīgi cilvēkiem! Lai beidzot sirds pasaka priekšā, to, ko tad jūs vēlaties no savas dzīves, jo piepildīsies tas, ko vēlas sirds – ne tas, ko diktē prāts. Un visiem novēlu harmoniju dvēselē un, protams, veselību.

Ginta