Svētie pa šo Zemi nestaigā

lugsana7

Man bija kāda paziņa, kura gaidīja pensiju, lai beidzot sāktu dzīvot.
Viņa sapņoja, ka mitināsies vasarnīcā, kops savu dārzu, uzpasēs vistas, lutinās sevi ar pirtiņu, svaigiem augļiem un dārzeņiem un svaigu gaisu.

Viss, ko viņa darīja savā dzīvē, pavisam gludi veda viņu tuvāk šim sapnim. Mēs iepazināmies, kad viņai bija trīsdesmit septiņi gadi un man viņa šķita ļoti nobriedusi sieviete. Es vēroju, kā viņa uzkrāj materiālos labumus, attiesā bijušajam vīram mašīnu, it kā dēla interesēs, bet patiesībā, lai brauktu uz savu vasarnīcu. Metodiski un plānveidīgi “izdzīvo” no šīs vasarnīcas brāli, lai vecāku mantojumam būtu viens īpašnieks – viņa. Strādā nemīlamā darbā, lai ātrāk no tā varētu aizmukt un kaut ko vērtīgu padarīt savā piepilsētas saimniecībā.

Ar laiku man sāka šķist, ka trešo reizi viņa apprecējās ar vienu vienīgu mērķi – lai būtu vīrietis, kurš strādās viņas vasarnīcā. Uzbūvēs garāžu, pirti un siltumnīcu, skārtos elektroinstalācijas, ūdens padevi – un jāteic, ka vīrs vinai patiesi bija ar zelta rokām.

Kad ar maigumu, kad – ēdienu, kad – komfortu, viņa piesēja šo vīrieti sev cieši, cieši. Viņai šķita, ka viņas rokās ir visi pavedieni, un viņa pati vada savu dzīvi.
Noliedzot savu pagātni, sakot visu, ko domā par savām draudzenēm, pamazām visas tas pazaudēja. Noliedzot visus gaišos brīžus, kas bija pavadīti kopā ar radiniekiem, viņa arī tos visus pazaudēja. Kolēģi viņu nemīlēja dēļ viņas merkantilās dabas un attieksmes pret cilvēkiem.

Taču, neskatoties uz to, viņu vadīja ideja – viņa redzēja sevi kā sava īpašuma saimnieci. Zīmēja sev ilgu mūžu pensijā, kurā esot, beidzot varēs dzīvot tā – pa īstam. Visi iepriekšējie dzīves gadi bija tikai sagatavošanās šim laimīgajam periodam, kuru viņa pati sev radīja.

Un pēc tam viņa nomira. Piecdesmit četros gados. No galvas smadzeņu audzēja. Likteņa ironija – līdz pensijai bija atlicis viens gads..

Viena no viņas māsīcām, tā, kura jūt un saprot vairāk kā vairums cilvēku, palūdza, lai šī sieviete apdomā savu dzīvi, lai palūdz piedošanu cilvēkiem, kuriem darījusi pāri, lai attīrās, jo, iespējams, tā varētu slimību apstādināt. Smadzenes, tās pirmkārt ir domas. Ar apziņas palīdzību var mainīt situāciju, pat izdziedināties, tikai jāatrod tā vieta, kurā sākusies kļūda.

Bet viņa to negribēja… Nedzirdēja…. Aizgāja, tā arī netzinusi un nepieņēmusi…

Vīrs atrada citu sievieti un pameta manu paziņu, pat nesagaidījis beigas, izdzina viņas bērnus un iemitinājās tajā pat vasarnīcā kopā ar jauno sievu.

Kāpēc es to stāstu?

Nezinu… Dažkārt es ļoti asi izjūtu šo momentu “šeit un tagad”. Zinu, ka rītdiena var arī nepienākt. Pārdzīvoju par cēloņu-seku esamību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ļoti sāpīgi pārdzīvoju kļūdas. Nožēloju, ka neesmu bijusi pietiekami akurāta attiecībās ar cilvēkiem. Dusmojos uz sevi, ja esmu nodarījusi kādam pāri, pat tad, ja esmu bijusi pārliecināta par savu viedokli.

Nedomāju, ka tās ir sliktas īpašības. Dzīvs cilvēks nav Dievs. Un ir briesmīgi, ja viņš sevi par tādu uzskata.

Un arī profesionāļi, kas stradā ar dvēselēm, kļūdās. Ko tad vēl runāt par citiem – vienkāršajiem cilvēkiem. Viss, ko mēs varam izdarīt, ir atzīt, ka neesam pilnīgi. Visi. Bez izņēmuma. Visi kļūdās. Svētie un bezgrēcīgie pa šo Zemi nestaigā.

Katrs no mums aiz sevis atstāj salauztu siržu kapsētu. Es vēlētos, lai manējā būtu mazāka. Un es rūgti pārdzīvoju, ja tā palielinās. Līdz brīdim, kad viss būs beidzies, es vēlētos, lai man ir mirkliss, kad visu pardomāt un palūgt piedošanu.

Autors: Lilija Ahremčika

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements