Vēstule Ziemassvētku vecītim

ziemassvetki2
Ziemassvētki! Lai dzīvo Ziemassvētki! Kā bērnam atkal un atkal gribas iesaukties, šiem svētkiem atnākot.
Cik vien sevi atceros, manā bērnībā mūsu mājās bija tradīcija atstāt rūķītim vēstuli, kurš to nodod Ziemassvētku vecītim. Vēstule bija jāraksta noteiktā datumā, laikus, lai Ziemassvētku vecītis spētu sagādāt dāvanas. Kamēr rakstīt nepratu, manas vēstules bija zīmējums. Neveikls, kuru piepalīdzēja uzzīmēt mīļā mamma. Tiklīdz iemācījos pirmo burtus rakstīt, zīmējumiem pievienoju vārdus. Mamma mīļi un skaisti pielaboja šķībos un nepareizos burtus.

 

Vēstuli Ziemassvētku vecītim rakstījām abas. Mamma mācīja, kā tas darāms. Ne vien jāizsaka savas vēlmes, bet arī jāpateicas par iepriekšējā gada dāvanām. Arī Ziemassvētku vecītim jāuzraksta laba vēlējumi. Vēstulē Ziemassvētku vecītim lūdzu apciemot savus draugus un pat uzrakstīju, ko viņiem dāvināt, ja to zināju. Arī vecmammas un vectēvi apciemojami, un kādas dāvanas dodamas, atgādināju.
Gulēt ejot, manu vēstuli likām zem mana spilvena. Vispirms zem mammas spilvena ielikām viņas vēstuli. Nākamajā rītā manas vēstules zem spilvena nebija. Tāpat kā mammas vēstules.
Un līdz ar manas vēstules aizceļošanu sākās gaidīšanas laiks…
Mamma šo laiku īsināja, stāstot par Ziemassvētku vecīti, jo mans nemiers bija nerimstoša jautājumu upe. Viņa stāstīja skaistākās pasakas pasaulē! Tādas dzird vienīgi bērnībā.
Dāvanām, kuras saņēmu, klāt bija Ziemassvētku vecīša vēstule. Katru gadu. Mamma to nolasīja, pirms atvēru dāvanas. Šī vēstule bija īpaša dāvana!

 

Gadi gāja, es izaugu, un Ziemassvētku noslēpums izgaisa. Vairs nerakstīju vēstules un neliku zem spilvena. Dāvanas negaidīju un Ziemassvētkus svinēju kā jebkurus gada svētkus. Biju jauna, un dzīve bija interesanta ar citiem notikumiem.

 

Taču vienu gadu notika nelabojama kļūda. Sastrīdējos ar savu labāko draugu, ar kuru kopā uzaugām. Kopā pavadījām daudz laika un zinājām viens par otru vairāk nekā mūsu mammas. Par tādām draudzībām raksta grāmatās – teicām viens otram un atkal un atkal lasījām “Ronju, laupītāja meitu”.
Sapņu un noslēpumu arī mums bija tik, cik zvaigžņu debesīs.
Dažus uzticēju savai jaukajai mammai, bet visus zināja tikai viņš, mans bērnības draugs.
Taču, kā tas dzīvē notiek, pieaugot tā atklājas arvien plašāk un cilvēks no cilvēka aizklīst arvien tālāk. Man parādījās jaunas intereses un viņam savukārt citas. Vēl jau satikāmies, bet biežāk runājām par dažādām lietām, kuras bijām piedzīvojuši katrs atsevišķi. Un vienu dienu vēl radās šīs strīds, kas kā zemestrīces radīta plaisa sadalīja mūsu kopīgo pasauli divās daļās. Strīds man izrādījās nāvējošs. Pēc tā nekas, ko darīju, īsti vairs nevedās. Pasaule, kurai bija krāsas, izskatījās kā salnas nokosts puķu dārzs. Draugi un paziņas izzuda viens pēc otra. Paliku viena. Skumji…

 

Mamma mēģināja sākt sarunu, bet allaž to aprāvu jau pašā sākumā. Bija sāpīgi par to runāt. Nespēju aptvert, kā var sastrīdēties ar cilvēku, kuru pazinu labāk nekā sevi.
Kā gan taisnības meklējums var izšķirt divus nešķiramus draugus, kādi mēs bijām.
Dienām ejot, izmisums auga. Jutos kā lielu ledus kalnu sevī nēsājam.

 

Tā pagāja seši mēneši.
Tuvojās Ziemassvētki. Kādu vakaru meklēju plauktā vecu žurnālu, un, velkot to ārā no žurnālu kaudzes, izslīdēja lapa. Tas bija mans sens zīmējums. Ziemassvētku egle un mēs ar draugu. Abi sēdējām starp dāvanu kaudzēm. Smaidījām. Ilgi skatījos zīmējumu un atcerējos visus kopā pavadītos svētkus. Cik skaists laiks tas bija! Toreiz tik viegli bija ticēt brīnumam. Nodomāju: “Kaut varētu atgriezt šo iespēju!” Sirds atkal iesmeldzās. Jutos kā Sniega karalienes pilī ar ledus kristālu sirdī iesprostotais Kajs.
Bet tad sīka zvaigznīte, cerība, sīks stariņš iemirdzējās un no bērnības atgriezās pie manis. Vēstule!

 

Ziemassvētku vecītim jāraksta vēstule! Notici!
Lai arī skeptiska balss manī vienlaikus piekrita un apstrīdēja, ka tā ir bērniem domāta pasaka, tomēr šī pati balss atzina, ka citas izejas jau tāpat man neesot. Kopš reizes, kad sastrīdējāmies, mans draugs bija aizbraucis kā brīvprātīgais uz Āfriku, un neviens nezināja, kad viņš atkal atgriezīsies.
Ar skumju rūgto cerību garšu vēstuli uzrakstīju. Pat zem spilvena noliku. Rītā, man par pārsteigumu, tās tur nebija. Tomēr brīnumam joprojām neticēju.

 

Dienas gāja savu gaitu. Biju pārņemta ar savām skumjām. Kopā ar mammu gatavojām svētku mielastu, cepām cepumus, rakstījām apsveikumus. Mamma šo tradīciju saglabāja – sūtīt radiem atklātnes ar novēlējumiem.

 

Ziemassvētku vakarā sēdējām pie galda. Es, mana jaukā mamma, māsa un brālis. Tēvs atkorķēja šampanieša pudeli. Visi staroja svētku noskaņā, vien es rūgti nodomāju, ka laikam Ziemassvētku brīnumi iespējami vien bērnībā un pieaugušie izskatās muļķīgi, priecādamies kā bērni par šiem svētkiem.

 

Manas īgnās pārdomas pārtrauca zvans pie durvīm. Vai vēl kāds ciemiņš gaidāms? – nodomāju. Laikam kaimiņiene atnākusi apsveikt. Brālis aizgāja atvērt durvis. Pēc mirkļa viņš atskrēja atpakaļ starodams kā svētku salūts. Ej, viņš uzsauca man – tas pie tevis! Ej, ātri, – un atkrita savā vietā uz krēsla.
Nobijusies devos uz durvju pusi. “Oho! Hoooo!” puskrēslā, pavērto ārdurvju ailē atskanēja priecīga balss. “Ohohoooo! Priecīgus svētkus!” Pavīdēja sarkana cepure, balta bārda un liels, resns vēders, pārkāpa pāri durvju slieksnim. “Vai mani gaidīji? Vai vieta pie svētku galda jūsmājās man atradīsies?” Stāvēju samulsusi un nezināju, ko darīt. Balsī saklausīju ko pazīstamu. Mana drauga balsi.
“Priecīgus Ziemassvētkus!” viņš uzsauca vēlreiz, atpogādams Ziemassvētku vecīša sarkano mēteli un atbrīvodamies no vēdera – dāvanu maisa. Tā tiešām bija drauga balss! Tas patiešam bija viņš! No prieka raudāju un, apķērusi viņu cieši, cieši, šņukstēju baltajā sintētikas bārdā. Šķita, ka prieku, ko jutu, sirds neizturēs. Ledus kalns beidza saldēt. Gada aukstākajā un tumšākajā laikā sirdī atgriezās dzīvība.
Tā pie manis atgriezās ticība Ziemassvētku brīnumam. Tikai pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka arī pēc tam, kad izaugām un Ziemassvētku vecītim vēstules vairs nerakstījām, mamma tomēr katru gadu palūkojās zem mūsu spilveniem. Viņa atrada manu Ziemassvētku vecītim izmisumā rakstīto vēstuli.
Mammas vairs nav, bet tagad es zinu, ka viņa bija tas rūķītis, kurš vēlreiz man iemācīja ticēt Ziemassvētku brīnumam!

 

Gaišus, siltus, Brīnumu un Mīlestības pilnus Jums visiem Ziemassvētkus.
Brīnumi notiek tiem, kas brīnumiem tic:)
Ginta
Advertisements