Kāda ziemas pasaka

kakis-engelis

– Lai miers tavā sirdī, – maigi teica Eņģelis, apsēžoties blakus Kaķim, kurš sēdēja uz apsniguša koka zara.
– Sveiks, – Kaķis slinki pavēra savas zaļās acis un nopētīja nelūgto viesi, un tāpat slinki novērsās.

Eņģelis noslēpa zem spārniem savas basās kājas un paskatījās lejup. Tālu, lejā pletās plašs, piesnidzis pagalms, pa kuru, pikodamies un skaļi smiedamies, skraidīja bērni.
– Augstu gan esi uzkāpis, – Eņģelis teica, ar skatu mērīdams attālumu no zara līdz zemei.
– Toties līdz šejienei pat sīkā Sašas sniega pika neatlidos.
Eņģelis saprotoši pamāja ar galvu un sakārtoja savus spārnus. Tā viņi kādu brīdi klusēja un vēroja lejā notiekošo.

– Vai tu ieradies pēc manas večiņas? – galvu nepagriezdams jautāja Kaķis. Viņa balss bija tikpat slinka kā skats, taču Eņģelis uzreiz sajuta sāpes un trauksmi.
– Nē, es ne pēc viena nenācu..
– Ā! – Trauksmes mākonītis pazuda. – Viņa katru dienu runā par to, ka drīz viņu Eņģelis paņems, — paskaidroja Kaķis. – Iespējams, kads cits atlidos…

Atkal klusēja. Taču izskatījās, ka Eņģeļa klātbūtne Kaķi darīja tramīgu un viņš pēc iespējas vienaldzīgākā balsī jautāja:
– Kāpēc tu šeit atnāci?
– Es apsēdos, lai atpūstos. Es te vienu puiku jūsu pilsētā no viņa paša glābu. Ak, vai, grūts tāds darbs! Tagad lidoju mājup.
– Tad tu…. arī no slimībām izglābt vari?
– Skatoties, kāda slimība. Bet no daudzām varu. Esmu Sargeņģelis.
– Tad ko Tu te sēdi? – ierūcās Kaķis. – Ejam!
Un viņš kā ruds viesulis nolēca zemē. Eņģelis klusām nolaidās blakus.
Vecenīte bija tik vāja, ka Eņģelis uzreiz to nepamanīja – starp baltajiem palagiem un spilveniem. Acis viņa bija aizvērusi, bet krūtis cilāja saraustīta elpa. Eņģelis noliecās pār viņu, nolika tai uz krūtīm savus izplestos spārnus un klusiņām, maigi kaut ko čukstēja. Kamēr viņš tā stavēja, Kaķis piemeta pavardā malku, uzcēla uz plīts atdzisušo tējkannu un ielēja krūzē pienu. tam klāt piebēra saujiņu kaut kādas zālītes, lai pagatavotu saimniecei veselīgu dzērienu.

Kad Eņģelis atliecās, saimnieces elpa bija kļuvusi mierīga un klusa, iekritušie vaigi sārtojās.
– Lai paguļ, – viņš teica Kaķim. – Viņa ir ļoti novārgusi.
Kaķis aizgriezās un notrausa asaru.

Večiņa gulēja, bet Kaķis ar Eņģeli dzēra tēju. Kaķis ik pa brīdim tējā ielēja saldo krējumu, un Eņģelis smaidīja, skatoties uz viņu.
– Es laikam pagaidām palikšu pie jums, — viņš teica lēnām maisot tēju, — Kamēr Mihailovna atlabs.
– Kā Tu zini, ka viņa ir Mihailovna?
– Es taču esmu Eņģelis. Es zinu arī to, ka tevi sauc Čārlijs.
– Tātad, esam iepazinušies, – pasmaidīja Kaķis – Un kā Tevi godāt?
– Mums vārdu nav. Sauc mani vienkārši par Eņģeli.
Kaķis pastūma saldo krējumu tuvāk Eņģelim un turpināja malkot no savas krūzes.
Virs gultas klusi tikšķēja pulkstenis, plītī sprakšķēja malka un ārā pieņēmās spēkā vējš.
– Lūk, tu man jautāji, kāpēc es tik augstu kokā esmu uzlīdis, – pēkšņi ierunājās Kaķis – Sanāk – tāpēc, ka gaidīju tevi. – Un domīgi, ieklausoties vējā, klusiņām piebilda: – Būs jāuzada tev zeķītes, lai nevajag basām kājām pa sniegu bradāt.

Autors: Ludmila Sosnina

Zīmējums: Žozefīne Grundija

Tulkoja: Ginta FS

Gaišu un brīnumu pilnu jums visiem šo brīnišķīgo svētku laiku. Lai harmonija dvēselē un prieks, un mīlestība sirdī. Katram no mums ir savs Sargeņģelis – būsim pateicīgi viņam, ka esam, ka dzīvojam un elpojam!

Advertisements