Uztvert dzīvi kā vēja brāzmu…

veja-brazma4

… Tā aiziet tieši tāpat, kā atnākusi: to nevar noturēt, nevar tai pieķerties.

Vēja brāzma atnāk kā čuksti. Tā nesaceļ troksni, nepaziņo par savu atnākšanu, tā atnāk nedzirdami, pēkšņi – tā ir te!

Un tieši tāpat atnāk Dievs… – atnāk patiesība… – atnāk svētlaime… – atnāk mīlestība, tās visas ir kā vēja čuksti, bez bungu un tauru skaņām.

Tās atnāk nemanot, nenorunājot tikšanos, pat nepaprasot mūsu atļauju ienākt. Tieši tāpat kā vēja brāzma: mirkli iepriekš tās nebija, un mirklī – tā ir šeit.

Un vēl kas: tā aiziet tieši tāpat kā atnākusi, to nevar noturēt, nevar tai pieķerties.

Priecājieties, kamēr tā ir ar jums, bet, kad tā aizies, atlaidiet. Esiet pateicīgi, tā atnāca. Neskumstiet, nežēlojaties, neapvainojaties. Ja to vairāk nav – neko tur nevar padarīt.

Taču mēs visi cenšamies pieķerties.

Kad atnāk mīlestība, mēs esam laimīgi, bet, kad tā aiziet, mums ir ļoti sāpīgi. Tas ir ļoti neapzināti un ļoti nepateicīgi…. Nesapratne.

Atcerieties: mīlestība aizgāja tieši tāpat, kā atnāca. Tā neprasīja atļauju, pirms atnākt…tad kāpēc gan tagad tai jautāt atļauju pazust? Tā bija brīnumaina dāvana un tikpat noslēpumaini tai jāpazūd.

Ja pieņemam dzīvi kā vēja brāzmu, nebūs nekādas vēlmes pieķerties, nekādas apsēstības. Cilvēks vienkārši paliek atvērts un, lai kas arī notiktu, viss ir labi!

Avots: http://www.econet.ru

© OŠO

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements