Nemierīgs prāts: ieradums visu sarežģīt

10645032_334223330035661_9219042978276374403_n

Es arī agrāk zināju, ka mūsdienu cilvēkiem prāts ir ļoti nemierīgs, taču nedomāju, ka tā ir visu “balto” rietumu cilvēku problēma. Vēl vairāk, es iedomājos, ka tas gan vairāk attiecas uz sievietēm, taču izrādās, ka “eiropiešu” vīriešiem šī īpašība ir attīstīta ne mazākā mērā.

Sākumā man par to ieteicās ajūrvēdiskais ārsts: pēc testēšanas viņš tikai nopūtās un teica: kā jau visiem eiropiešiem, pārāk aktīvi strādā smadzenes.

Aziātiem (ne pēc nacionalitātes, bet vides) nekā tāda nav. Es izbrīnījos. Nolēmu par to padomāt vēlāk.

Bet pēc tam viena paziņa man pastāstīja, ka viņai pazīstami indusi mūsu nemierīgas smadzenes dēvē par «white people problem» — tātad tikai un vienīgi balto cilvēku problēmu. It kā mēs būtu trakie un tā vietā, lai vienkārši dzīvotu, domājam un izdomājam to, kas mūs pašus iedzen stūrī. Tā pati sieviete man pastāstīja vienu ļoti spilgtu piemēru, kas raksturo šo nemierīgo smadzeņu sindromu.

Skaties, cik viss ir vienkārši.
Situācija – tev vajadzīga palīdzība. Piemēram, tu ej no veikala un stiep ļoti smagu somu ar kartupeļiem. Tev ļoti vajadzīga palīdzība. Blakus iet tavs kaimiņš. Šķiet elementāri, palūdz viņam lai palīdz. Bet, nē!

Mūsu smadzenēs sākas karš: palūgt vai nepalūgt? Bet ko viņš par mani padomās? Un, ja nu atsacīs?

Kaut kā neērti apgrūtināt. Bet arī stiept ir ļoti smagi. Teiks, pati sapirkies, pati arī stiep. Bet lekcijās saka: vajag lūgt palīdzību. Varbūt pamēģināt? Vai tomēr labāk kādu citu reizi?

Un pat tad, ja palūdzi palīdzību, karš turpinās. Ja viņš piekrita, var palauzīt galvu par to, kāpēc viņš piekrita, un ko viņš par to pēc tam gribēs, un ko padomās citi kaimiņi, kad to ieraudzīs. Bet, ja nu gadījumā viņš atteica, tad var padomāt par to, kā gan tagad viņam acīs skatīties un, ka tomēr izradās, viņš nemaz nav tik labs cilvēks, kā šķita.

Indusiem viss ir vienkārši. Un ne tikai viņiem. Vajag palīdzību. Lūdzu, palīdzi man! Jā – lieliski! Nē – labi! Un viss. Un nekādu sarežģītu konstrukciju, centienu prognozēt citu cilvēku domas un darbības, pieklājības vērtēšanas un tā tālāk. Viss ir vienkārši.

Tas mani vienmēr Indijā izbrīna, cik ļoti viss ir vienkārši un viegli, un cik viegli cilvēki vēršas viens pie otra pēc palīdzības.

Paņem jebkuru citu situāciju, kuru varētu atrisināt vienkārši, tu ieraudzīsi, kā tavs nemierīgais prāts ir spējīgs vienkāršo pārvērst sarežģītā.

Ja, piemēram, tev patīk kāds cilvēks. Patīk tas, ko viņš dara, kā viņš to dara, kā viņš izskatās u.t.t. Kas tev galvā? Vai ir vērts viņam to teikt? Cik ļoti tas ir vietā? Cik tas ir pareizi? Ko viņš padomās? Vai nepaliks lepns? Vai nepasmiesies par mani? Un ja nu viņš sadomājas sevi lielāku, kā patiesībā ir? Un, ja nu kāds uzzin, ka viņš tev patīk? Un tā tālāk.

Šķiet, kas tur liels – patīk – pasaki – un viss. Cilvēkam būs patīkami un tev būs patīkami. Bet, nē!

Indijā  tā arī dara. Tu ej pa ielu un nepazīstami cilveki tev saka, cik skaists tev sari, cik skaisti tu to esi uztinusi, kādi skaisti tev bērni, kāda tu gudra mamma. Viņi nevēlas ar tevi veidot nekādas attiecības, viņi vienkārši iet garām un saka to, ko jūt. Pateica un aizgāja tālāk. un ticamākais, ka pēc 10 metriem jau būs tevi aizmirsuši.

Un, ja tev nepatīk tas, ko ar tevi dara kāds cilvēks? Te atslēgas vārds “ar tevi” – es runāju par situācijām, kad otrs cilvēks tev nodara sāpes vai sagadā neērtības. Piemēram, uzkāpj uz kājas un stāv. Tu iekšēji vāries un gaidi, kad beidzot viņam pamodīsies sirdsapziņa, jo viņš taču noteikti speciāli to dara! Jo ilgāk tā stāvat, jo vairāk iemeslu viņa uzvedībai tu vari izdomāt, un vairāk ko sliktu padomāt par viņu pašu. Bet cilvēks vienkārši nejūt, ka stāv uz tavas kājas. Nezin un nejūt. Bet tu jau esi apvainojies un pārskaities.

Un tā it visā, jekurās attiecībās, galva ir gatava sadomāties nezin ko, to, kā nemaz nav, un visu sarežģīt. Atceries filmu, kurā galvenā varone stāstīja savam mīļotajam par to, ka tad, kad viņiem piedzims dēls, viņš ziaugs un pēc tam ar viņu notiks nelaime? Klasisks piemērs. Dēls vēl pat nav piedzimis. Iespējams, piedzims meita. Vai arī ar šo vīrieti nepiedzims nekas. Bet viņa jau pārdzīvo par cilvēku, kura vēl nav.

Mūsu nemierīgais prāts ir spējīgs uzzīmēt mums kaut ko, un pēc tam vēl pārbiedēt. Un tā vietā, lai dzīvotu šeit un tagad, mēs dzīvojam sazin kur. Pat, ne pagātnē, jo arī pagatni mēs redzam caur  sava nemierīgā prāta prizmu. Pat, ne nākotnē, jo prāts mums visbiežāk zīmē tadas bildītes, kuras nekad dzīvē nepiepildīsies (paldies Dievam)!

Mēs dzīvojam šajās sava nemierīgā, iekaisušā prāta fantāzijās.

Meitene, tikko iepazinusies ar puisi, sāk mocīties šaubās, vai tas ir viņas īstais, vai viņa tam patiešām patīk, vai arī viņš viņu tikai izmanto, kādi viņiem būs bērni, vai ir vērts pieņemt viņa uzvārdu, kur viņi kopā novecos un kā nosaukt mazbērnus.

Viņa domās jau ir apprecējusies un turpat arī paspējusi sastrīdēties un izšķirties. Bet viņš tajā pat laikā ir vienkārši viņai piedāvājis aiziet kopā tēju padzert.

Es bieži atceros dažādus stāstus, kurus stāsta meitenes, kuras sakārtojušas savas attiecības ar vecākiem. Kā viņas pēc daudziem gadiem beidzot ir varējušas atklāti izrunāties, un izradījies, ka viņu vecāki nemaz nav nojautuši par tām mokām, ko viņas izcietušas – aizvainojumiem, dusmām un nav vēlējušies saviem bērniem nodarīt sāpes un ciešanas.

Piemēram. Man bērnībā bija briesmīga cepure, kuru valkājot galva kasījās. Es to ļoti ienīdu. Mamma lūdza to uzvilkt, jo ārā bija ļoti auksts. Un mans nemierīgais prāts tad zīmēja dažādus scenārijus par to, kā mamma mani speciāli spīdzina. Pirms pāris gadiem mēs kādā sarunā atcerējāmies to cepuri un izrādījās, ka mamma par manām ciešanām nebija pat nojautusi, jo es viņai neko nebiju teikusi. Viņai tā bija vienkārši silta cepure. Tādi mēs augam no pašas bērnības, un mums to arī māca – gan cilvēki, gan vide gan ieradumi.

Mēs cenšamies traktēt ikvienu signālu, kas nāk no ārpuses un piemērot to sev.  Kaut gan daudzu iemīļotais Freids savulaik ir teicis: “dažkārt banāns ir vienkārši banāns.”

Piemēram, ja meitene sev aiz muguras izdzird svilpienu, visbiežāk to iztulko kā aicinājumu vieglas uzvedības sievietei, projicē to uz sevi un kā sekas tam ir apvainošanās, dusmas, vai arī vēlme sevi vainot par to, kā šodien apģērbusies. Taču, iespējams, ka svilpj pavisam citu iemeslu dēļ un pavisam citam cilvekam. Tieši tāpat brīdī, kad jums aiz muguras kāds vai kādi smejas, 90% sieviešu noteikti padomās, ka smejas par viņu un krampjaini sāks pārbaudīt, vai kaut kas ar viņas apģērbu nav kārtībā, vai arī šķitīs, ka kājas līkas, vai kas tamlīdzīgs.

Ar apģērbu vispār ir dīvaina situācija. Bieži vien mēs nevalkājam to, kas mums patiešām patīk tikai tāpēc, ka, iespējams, kāds kaut ko sliktu varētu padomāt. Valkājam modernu, “kā visiem”, pat tad, ja tas ir neērts un nepatīk. Un pastāvīgi pie spoguļa sevi vērtējam – kā tas izskatās? Kādus signālus tas sūta? Vai nevajadzētu nedaudz notievēt, lai kleita labāk stāvētu? Vai arī gluži otrādi – pieņemties svarā? Vai neesmu parāk veca tādiem šortiem?

Vai tādu kleitu drīkst vilkt trīs bērnu māte? Un, ja nu cilvēki padomās, ka esmu resna? Kāpšu uz savas garās kleitas mala?/ Un, ja nu es pēkšņi satikšu meiteni tādā pašā kleitā? Un, ja nu mani nosodīs citas bērnu mātes par to, ka es tā esmu “iztaisījusies”? Un, ja nu vīram nepatiks? Šķiet, viss ir vienkārši, uzvelc to, kas patīk un jutīsies labi – un viss! Bet, nē!

Tā vietā, lai būtu stimuls-reakcija, mums sanāk gara un sarežģīta ķēde: stimuls – nemierīga prāta ilgi sapņojumi – reakcija – un atkal prāta mokas. Mēs uz to tērējam milzum daudz spēka un enerģijas, cenšoties saprast, ko par mums domā un kā pret mums izturas citi cilvēki.

Mēs sarežģījam savu dzīvi, tā vietā, lai vienkārši dzīvotu. Mēs tik daudz domājam, ka dzīvei nepaliek spēka. Attiecībās mēs bezgalīgi karojam ar neeksistējošām problēmām un problēmas izzīžam no pirksta. Mēs patiešām ciešam nevis karmas, bet savas mulļķības dēļ. Mēs tiešām līdzināmies trakajiem.

Ja tā padomā, cik ļoti daudz mūsu dzīvēs ir izdomātu problēmu! Jo mēs taču vēlamies būt labi, kā visi, ideāli, perfekti un mums grūti pieņemt savu pagātni un mēs baidāmies no nākotnes. Bieži vien nevaram īsti saprast, ko vēlamies, kur ir mūsu vēlmes, kur svešas.

Pārāk nemierīgais prāts, piebarots ar TV pārraidēm, audzināšanu, pareizas uzvedības likumiem, kaudzi nevajadzīgu zināšanu, kuras paši vispār nelietojam, izglītībām, kas vajadzīgas tikai papīra dēļ, ir pabojājis nervu sistēmu, un piepildījis galvu ar nevajadzīgiem krāmiem.

Te nu mums būtu ko pamacīties no indusiem un baliešiem. Jā, protams, mēs bieži tos vērtējam kā neizglītotus un tumsonīgus ļautiņus. Toties viņi vispār neuztraucas par to, ko mēs par viņiem domājam. Viņi turpina dzīvot, kā dzīvojuši, kā to jūt, un turpina palikt viņi paši.

Kaut mēs spētu kaut nedaudz nomierināt savus nemierīgos prātus, tadā veidā kaut nedaudz pietuvinot sevi laimes sajūtai.

P.S. Kā tur joko – Dievs devis tev smadzenes, lai domātu par to, kādu kleitu uzvilkt. Bet tu domā par cilvēku likteņiem. Tā nevajag!

P.P.S. Un, lūdzu, atslābini savu saraukto pieri, zem kuras jau sācies domu karš par tēmu: ka pavisam bez smadzenēm dzīvot nav iespējams, un ko es te visus par muļķiem pataisu. Atslābinies! Raksts nav par to!

Autors: Olga Vaļajeva

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements