Mājīgums: tās nav tīras grīdas, bet gan tīra no “tarakāniem” galva

ideala-sieva7
«Pat tad, ja tu negatavosi pusdienas, es ar to samierināšos. Taču nedarī tā, lai man pazustu vēlme atgriezties mājās, dēļ tavas pastāvīgās nesaprotamās neapmierinātības. Mājās es vēlos atpūsties, nevis noskaidrot attiecības».
Ar šādiem vārdiem uz maniem pārmetumiem par to, ka viņš neciena un nenovērtē manas pūles mūsu saimniecības vadīšanā, man atbildēja mans vīrs. Tas bija pašā mūsu kopdzīves sākumā. Tad man šķita, ka es godīgi atstrādāju visu savu kārtīgas sievas pienākumu daļu sabiedrībā pieņemto uzskatu rāmīša ietvaros.
Vīra vārdi man bija kā ledusauksts ūdens uz galvas.
Audzināta padomju laika ģimenes tradīcijās, es ticēju mītam par to, ka, pirmkārt, sieva ir māte un saimniece. Bet visas pārējās funkcijas – kā paaugstinātas grūtības uzdevumus kontroldarbā, var darīt, ja atliek tiem laiks. Es droši un pārliecinati varēju teikt, ka visu daru pareizi un tieši tā, kā tas jādara ideālai sievai. Tikai domāju es vienu, bet jutu pavisam ko citu. Vārdi un darbi var melot, sajūtas – nekad. Var citus mānīt, bet no sevis patiesību nenoslēpsi.
Un patiesība bija tāda.
  • Man ir ļoti garlaicīgi nodarboties ar saimnieciskām lietām.
  • Es dodu priekšroku vienkārsām un ātri pagatavojamām maltītēm, un nemīlu ilgas stundas pavadīt pie plīts.
  • Kad pastaigājos ar dēlu, es labprāt pastaigas laikā lasu grāmatu, nevis kopā ar viņu cepu smilšu kūkas.
  • Man ļoti patīk no rītiem pagulēt, ignorējot pareizu dienas režīmu.
  • Man nepatīk runāt ar mammām bērnu spēļu laukumā par svešiem bērniem un viņu sasniegumiem, par piebarošanu un citam līdzīgām tēmām. Man tas nav interesanti.
  • Es gribu iet uz darbu un dodu priekšroku aukles palīdzībai, nevis klusai prātā jukšanai no vienveidīgās mājas dzīves.
Es tikai šodien par to atklāti runāju. Vēl pirms pāris gadiem, domājot par šiem jautājumiem, es izjutu milzīgu kauna un neērtības sajūtu, un noliedzu savu “nemīlestību” pret mītu par labu sievu un priekšzīmīgu māti. Mani nemitīgi plēsa uz pusēm iekšējs konflikts starp “es gribu” un “mans pienākums”, bet iekšējais kritiķis pārliecināti valdīja pār manu apziņu. Tas nevarēja beigties ne ar ko citu, kā tikai dusmu lēkmēm, enerģijas trūkumu, vainas sajūtu, par to, ka es esmu briesmīga māte, nekam nederīga sieva un vispār briesmīgs cilvēks.
To ir grūti izturēt, dažkārt pat neiespējami. Visu laiku rodas kardinājums projicēt šīs sajūtas uz otru cilvēku: «Ne jau es esmu dusmīga un neiecietīga – tu esi dusmīgs un neuzmanīgs! Ne jau es esmu pastāvīgi neapmierināta, bet tu visu laiku meklē iemeslu ķīviņiem! Tevis dēļ es atkal norāvos! Ja tu tik briesmīgi neuzvestos, mums viss būtu labi!».
Kad mēs neklausāmies savās sajūtās, negribam pieņemt savu divējādo dabu, slēpjam savu neērto personības daļu, mēs izmantojam psiholoģiskas aizsardzības: projekcijas, noliegumus, atbildības novelšanu par savu stāvokli uz citiem cilvēkiem.
Pēc tam, kad mans vīrs bija pateicis augstākminēto frāzi, man kļuva skaidrs, ka tas mājīgums pēc kura es tik “maniakāli” tiecos, nav atkarīgs no tīri izmazgātām grīdām un sterilo gāzes plīti, bet gan no “tarakāniem” attīrītas galvas.
Daudzas pārliecības eksistē kontekstā ar populārām idejām par to, kā ir normāli un, kā pareizi jābūt. Piedevām tam, paši savās ģimenēs, mēs esam piebaroti ar mītiem par to, kā pareizi jāuzvedas, lai sabiedrība mūs pieņemtu.
«Ko citi teiks?», – kļūst par vienu no svarīgākajiem orientieriem mūsu dzīvē, kas nemitīgi, kā piekabe, jāvalkā sev līdzi.
Tad, kad paši jūtam, ka neatbilstam sociālajām gaidām un standartiem, mēs jūtamies apdalīti, nepilnīgi.un tādi, kas prasās pēc korekcijas. Katru dienu rodas jaunas versijas par tēmu, kādam man jābūt, kādai jābūt normālai sievietei, normālam vīrietim, normālām attiecībām. Mēs dzīvojam pastavīgā spriedzē un uztraucamies par to, kā atbilst visām šīm normām, lai izvairītos no kļūdām un neveiksmēm.
Pāru attiecības sociālo standartu ziņā ir vienas no līderiem. Ir noteikts saraksts ar parametriem, kuriem jāatbilst attiecībām, un savas kopdzīves laikā mēs cītīgi salīdzinām savu laulību ar šo sarakstu. Maza kļūdiņa – un klāt ir vainas apziņa un bailes: «Ja nu pēkšņi es tomēr esmu slikta māte un sieva».
Lūk, daži mīti, ar kuriem es biju «inficējusies».
  • mīloša sieva vienmēr rūpējas par mājīgumu;
  • sieviete atbild par attiecībām ģimenē;
  • mīlošai mātei gandrīz viss savs brīvais laiks japavada kopā ar bērnu, un svarīgākās ir viņa intereses,
  • vīrs un sieva – tās ir divas mīlošas pusītes, kuri saprot viens otru bez vārdiem;
  • no labām sievām vīri neaiziet.
Sociālie priekšraksti  kopā ar ģimenes mītiem var novest pie situācijas, kad, it kā no ārpuses perfektā un labklājīgā ģimenē, viens vai abi partneri attiecībās izjūt pieaugošu diskomfortu un nepamierinātību. Tas ir ceļš pie neirotiskās traumas, ja vien kaut ko tajā visā nemainīsim.
Izeja no šīs situācijas būs lēmums neslēpt kaunu, nenoliegt patiesību, novilkt sociālās maskas un atklāti runāt par to, kas mēs patiesībā esam un ko vēlamies. Godīgi, bez apmāna.
Protams, tas ir liels risks un nav nekādu garantiju, un jābūt gana drosmīgam, lai nolemtu spert šādu soli.
Tas noved pie vajadzības apzināties to, ka patiesībā mēs esam daudz dziļāki un lielāki, kā citi par mums domā. Un ir ļoti svarīgi savlaicīgi attālināties no sociālajiem priekšrakstiem, lai varētu novērtēt to, vai patiešām tas viss var noderēt mūsu dzīvēs.
  • Ja es neesmu viennozīmīgi laba, tad kāda es esmu?
  • Ko es nolemju darīt ar šīm jaunajām zināšanām par sevi?
  • Kādu cenu es esmu gatava maksāt par iespēju būt sev pašai?
  • Kā es tālāk dzīvošu ar šīm zināšanām par sevi?
  • Kur es meklēšu atbalstu un aizsardzību?
Iekšējo jautājumu riināšana atņem mums sociālas adaptācijas iespēju, taču ļauj atbrīvot mūsu enerģiju un dod brīvību.
Atzīstot savu vērtību, atzīstot tās sajūtas, kas agrāk tika noliegtas, mēs saņemam tiesības būt mums pašiem. Un tikai šadā gadījumā mēs esam spējīgi dot šādas tiesības arī citiem cilvēkiem – būt viņiem pašiem un nevis līdzīgiem mums.
Attiecības ir jūtu un to dažādo nokrāsu gamma. Tās iespējamas ar tiem, kuri nav tādi kā mēs, kuri ir tik atsķirīgi, ka rodas iespēja iepazīt sevi labāk, esot kopā ar viņiem. Tāpat kā DNS molekulai, viņiem ir sava personīgā, neatkārtojamā struktūra, un tai nav nekāda sakara ar tiem rāmjiem, kurus mums uzspiež sabiedrība. Iespiest tos ģimenes mītu un sociālo priekšrakstu rāmī, nozīmē atņem enerģiju, kas nepieciešama izaugsmei. Lai attiecības regulē paša pāra vienošanās, ņemot verā abu partneru stiprās un vājās puses, sajūtas un intereses, viņu redzējumu par to, kā būs labāk abiem. Un tas pareizi ir tikai viņiem.
Ģimenes mīti rodas ātri, un ļoti grūti tos salauzt, īpaši, ja mēs paši tiem patiešām svēti ticam. Bet pietiek tikai realitatē ar kādu no tiem sastapties, kļūst redzams, ka neviens no tiem nedara mūs laimīgus.
Vērīgi ieskatieties savās attiecībās!
  • Kādi pārņemtie sociālie uzstādījumi bloķē tajās enerģiju?
  • Vai šīs domas dara jūs laimīgus un brīvus vai arī liek izjust vainas un vilšanas sajūtu?
  • Vai tās attīsta jūsu attiecības, vai traucē tām?
  • Kā tām būtu jāskan, lai tiktu ņemtas vērā jūsu sajūtas?
  • Kas notiks ar jūsu attiecībām, ja atstāsiet visu, kā ir?
Ir par ko padomāt, vai ne?

 

Avots: © psy-practice.com
Autors: Tatjana Sarapina (Ukraina), ģimenes psihologs, Attiecību Attīstības Centra dibinātāja (www.sarapina.info/), vairāku grāmatu autore.
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Arī man šī tēma vienmēr ir bijusi aktuāla, jo nekad īsti es neesmu uzskatījusi, ka esmu laba māte, sieva un saimniece – tālu no ideālās, kaut ļoti centusies. Labu laiku esmu ceļā uz to, lai pilnībā pieņemtu sevi tādu, kāda esmu – labākā, kāda vien varu būt. Pirmkārt jau pati sev.
Veiksmi Jums Jūsu ceļā!
Ginta
Advertisements