Kā rūpēties par saviem vecākiem, esot tālumā

vecaki

Jautājums jau nav par to, cik tālu dzīvo mūsu vecāki, bet par to, vai mums ar viņiem var būt tuvas attiecības, pat tad, ja viņi dzīvo tālu. Saku – var!

Viss atkarīgs no tā, cik jūs ar saviem vecākiem esiet psiholoģiski tuvi, ne – ģeogrāfiski. Ar  vecākiem var būt šīs “tuvās attiecības” pat tad, ja attālums starp jums ir milzīgs. Tāpat, kā var būt situācija, kad “nav nekādu attiecību”, dzīvojot blakus istabās. Piekrītiet?

Tas skan paradoksāli, taču patiesība ir tajā, ka saglabāt tuvas attiecības, esot tālu vienam no otra, ir daudz vieglāk, nekā, esot blakus. Reiz mani vecāki atbrauca pie manis ciemos no Maskavas uz Telavivu. Tētis visu laiku sajūsminājās par lielisko augļu koku apūdeņošanas sistēmu. Viņi ātri paciemojās, nevarēdami sagaidīt savu prombraukšanas dienu, un tad, kad tā pienāca, ar lielu prieku devās prom – lai varētu mājās, pliku vēderu, staigāt pa savu dārzu un laistīt to ar visparastāko gumijas šļūteni. Tad mani tas diezgan sāpīgi aizvainoja – es taču ļoti centos, lai maniem vecākiem būtu labi un pie manis viņi justos kā mājās.

Man bija vajadzīgi daudzi gadi darba ar veciem cilvēkiem, lai saprastu visvienkāršāko patiesību. Lūk, tā ir – vecīši novērtē ierasto augstāk kā labo.

Kāpēc tā? Kāpēc gan, lai arī cik labus apstākļus jūs viņiem piedāvātu, viņi vienalga rausies mājās?

Atbilde ir vienkārša – mājās viņi jūtas jaunāki.

Viņu ierastā, izveidotā pasaule uztur viņos “jaunības” ilūziju. Šī pasaule ir tieši tāda, kāda tā bija, kamēr viņi nebija novecojuši. Lūk, krēsls tāds pats, kā bija, dīvāns – tas pats un gulta praktiski nav mainījusies

Tātad arī pats var sajusties, kā iepriekš, kā neizmainījies.

Vajag tik retāk skatīties spogulī. Taču pietiek vien nomainīt dzīvesvietu, un ilūzija sabrūk. Jaunība momentā aizies, pazudīs, kopā ar neatgriezeniski pārdoto dzīvokli vai neatgriezeniski izmestajām vecajām mēbelēm.

Es neesmu populārās idejas par to, ka vecāki jāpieved pēc iespējas tuvāk savai dzīvesvietai, piekritējs. Esot pastavīgi tuvu blakus viens otram, ir daudz grūtāk uzturēt labas attiecības ar vecākiem  Pastavīga, tuva kopā būšana ir smaga mums. Un tikpat smaga tā ir arī viņiem, kaut bieži mēs par to nemaz neaizdomājamies.

Neviens nevar vairāk atgādināt par vecumu, kā pieaugušie bērni. Ja vecāki dzīvo kopā ar bērniem vai pavisam tuvu kaimiņos, viņi pastavīgi, katru dienu saņem jaunus un jaunus apstiprinājumus tam, ka paši noveco. Gan paši izaugušie bērni, gan visa pasaule viņiem atgadina, ka viņu laiks ir pagājis un to, ka viņi “neatbilst” šodienas jaunajai dzīvei

Un, lūk, viņi “raujas” mājās. Ierastā pasaule, vecais dzīvoklis – tā ir pasaule, kurā viņi daudz mazāk jūtas veci. Un tas viņiem ir daudz svarīgāk, kā jebkuri komfortablie un ērtie apstākļi, kurus jūs variet viņiem piedāvāt. Vecais dzīvoklis viņiem asociējas ar jaunību. Jaunie, brīnišķīgie apstākļi atgādina par vecumu. Un viņi turēsies pie savas jaunības, cik vien spēka. Tāpēc, kamēr vien ir iespēja neizraut viņus no ierastās vides, nevajag to darīt..Pat tad, ja variet piedāvāt viņiem visbrīnišķīgākos (no jūsu viedokļa) apstākļus.Labāk nesteigties ar pārcelšanos.

Un kā tad viņiem palīdzēt, ja viņi atrodas savā ierastajā vidē, bet jūs – savā, un pārcelties viņi nemaz negrasās?

Ļoti vienkārši. Pat tad, tajos laikos, kad datoru vēl nebija – palīdzēt varēja no attāluma, lai arī tas bija grūtāk. Tagad – vispār nav nekādu problēmu. Šodien ir ārkartīgi daudz dažādu servisu, kurus var pasūtīt – jebkura adrsē, no jebkuras savas atrašanās vietas – gan remontu, gan uzkopšanu, gan aprūpi. Viss, kas vajadzīgs, ir vien tas, lai vecāki jums uzticētos un gribētu palūgt palīdzību, un pateiktu, kas viņiem vajadzīgs.

Ka to panākt?

Izdomājiet!

Par to, kā pareizi veidot attiecības ar saviem vecākiem un pašam nesajukt prātā, esmu uzrakstījis grāmatu “Māmiņ, neraizējies!” («Мама, не горюй»).

mamin-neraizejies

Autors: Saša Gaļickis

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements