Par darbu pēc 50: zelta vidusceļa meklējumos

francuziete5

Epigrāfs uzprasījās pats no sevis, kādas senas anekdotes veidā:

“Kad vecai francūzietei vaicāja, kā viņai izdevies nodzīvot līdz 100 gadiem, viņa domīgi atbildēja: es nepavisam nepiekopu veselīgu dzīvesveidu, vīrus mainīju vienu pēc otra, pīpēju un glāze sarkanā vīna pie vakariņām man vienmēr ir bijusi pašsaprotama lieta. Taču es uzskatu, ka pats svarīgākais faktors bija tas, ka es NEKAD neesmu stradājusi.”

Par darbu pēc 50 var strīdēties līdz nelabumam. Vieniem darbs ir ikdienišķā nepieciešamība (bijušās Padomju Savienības teritorijā), citiem – iespēja izrotāt savu vientulību, citiem nodeva dzīves priekšā, jo nav citas iespējas, kā aizpildīt tukšumu, vēl kādam gribas palīdzēt bērniem un tikai nelielam daudzumam laimīgo, darbs – tas ir lidojums, radošums, attīstība un dzīves piepildījums.

86% Krievijas sieviešu pēc 50 gadiem nevar un negrib strādāt, jo jūtas neperspektīvas, nogurušas un nekam nederīgas.

Arvien biežāk, uzdodot sev jautājumu: kā gan tā sanāk, ka vairums cilvēku mūsu valstī ar savu iemīļoto nodarbi var atļauties nodarboties tikai kā ar hobiju, tajās nedaudzajās brīvajās minūtēs, kas paliek pāri pēc darba, es atcerējos savus paziņas

Viens no viņiem, dievinot alpīnismu, vienmēr “saslima” sev vajadzīgajā laikā, lai piedalītos kāpšanā un  kolēģi no darba viņu neraustītu. Es atcerējos draudzeni, kura izdomāja dažādus iemeslus, lai ātrāk aizmuktu no darba un piedalītos akmeņu izstadē, jo viņa tos dievināja visu savu mūžu un lieliski pārzināja. Un vēl daudzus citus.

Kā gan tā sanāk, ka cilvēkiem nepietiek drosmes, uzsākt savu lietu, ne no viena nebūt atkarīgiem, un nodarboties ar savu iemīļoto nodarbošanos? Un par to viņi aizdomājas tikai ļoti nobriedušā vecumā, beidzot, saprotot to, ka dzīve ir viena un sapņi tā arī paliks tikai sapņi.

Sievietes man piekritīs, ka pēc 40 gadiem ļoti gribas nodarboties tikai ar sevi, vairāk būt mājās blakus saviem mīļajiem un nedomāt par varoņdarbiem un perspektīvām, kuras labākajā gadījumā jau ir notikušas vai sliktākajā – vairs nekad nenotiks. Iespējams, protams, ka tikai es, kas saķērusi izdegšanas sindromu, tā spriedelēju. Taču tik ļoti gribās audzināt mazbērnus, kopt ziedus un vārīt boršču, pa ceļam izveidojot sieviešu klubu, kur runāt par stilu, hobijiem un, iespējams, arī par politiku.

Gribās, lai nebūtu ne minūtes brīva laika, aizrautīgi nodarbojoties ar jauniem un jauniem darbības virzieniem, ar labdarību, sportu, pareizi ēst, palīdzēt saviem tuviniekiem. Un varbūt nedaudz pat strādāt.

Droši vien te ir tikai viens ceļš – būt neizsakāmi bagātai. Vai arī garīgi bagātai, bet ļoti nabadzīgai materiālā plānā. Ne velti senie gudrie runāja, ka bagāts ir tas, kam materiālais atrodas līdzsvarā ar garīgo…

Reiz, ceļojot pa Indiju, mana draudzene (profesore, divkārtējā zinātņu kandidāte, daudzu macību grāmatu autore), nomocījusies darbā vairākās Maskavas augstskolās, divu meitu māte ar milzīgu kredītu, runājot ar mūsu šoferi teica: “Es neredzu, ka jūsu sievietes strādātu. Ar ko īsti viņas nodarbojas?” Un šoferis viņai nopietni atbildēja: “Kundze, viņas ir ļoti aizņemtas. Viņas atbild par savu ģimeni – gatavo ēst, audzina bērnus.” Un mana izglītotā draudzene ar rūgtu ironiju pajokoja, bet varbūt teica tīru patiesību: “Gribu būt indieša sieva!”

Es daudzus gadus esmu zelta vidusceļa meklējumos – lai dzīvotu interesantu dzīvi, atrastu laiku meitai, mazdēlam pasaciņu palasīt, aiziet uztaisīt manikīru, nodarboties ar dekupāžu.

Kāds teiks, ka viņam to visu nevajag, ka tie ir tikai perfekcionistu spriedelējumi – paspēt visu. Kāds padomās, ka viņš jau sen ir atradis savu lomu gan sabiedrībā gan ģimenē. Bet es vēl līdz šim, protot ļoti daudz ko un ar aizrautību atklājot dažādas jaunas lietas, esot “trīsreiz laimīgi precējusies” vēl joprojām esmu brīvajā lidojumā, meklēju un meklēju iespējas ne tupi “vienkārši strādāt”, bet pastāvīgi pilnveidojoties, arvien tuvāk tuvoties savam patiesajam ceļam.

Mans klasesbiedrs šajā sakarā teica: “Tev gan veicas, tev ir tāda interesanta dzīve, ne tā kā man!” Un es viņam atbildēju: “Es droši vien tev atklāšu briesmīgu noslēpumu, es pati sev tādu dzīvi radu un ne uz vienu nepaļaujos.”

Tad, lūk, attiecībā uz darbu: vairums manas paaudzes cilvēku absolūti nav pratuši nospraust ilglaicīgus mērķus. Viņi nepārzin pareizas mērķu uzstadīšanas tehnikas, bet dzīvo kā pagadās, neskatoties uz priekšu – “kā visi”. Un tagad tik ļoti labi saprotama ir paruna: “Ja jaunība zinātu, bet vecums – varētu.” Un, vienalga, “vienkārši kaut kur un par kaut ko” strādat negribās. Gribās radīt, priecāties par dzīvi un strādāt. Pirmkārt jau ar sevi.

Autors: Svetlana Baženova

Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements