“Ko, tu, šai kleitai par trīs kapeikām ir jau simts gadu!”

mamma4

Droši vien ikviens no mums savā dzīve ir pateicis vārdus, kurus vēlāk nožēlojis. Vārdi, pateikti aizkaitinājumā, dusmās, aizvainojumā, greizsirdībā, pretenzijās. Vārdi, kas izsprukuši jūtu uzplūdumā, kas pēc tam grauž dvēseli. Kā gribētos tos paņemt atpakaļ! Taču ne velti tautas gudrība vēsta: vārdi ir kā putni – palaidīsi, aizlidos, nenoķersi.

Tomēr ir arī vārdi, kurus negribas ņemt atpakaļ. Vēl vairāk – pienāk laiks un paliek smagi par nepateiktajiem un neuzdāvinātajiem vārdiem, kas paliek ieslēgti sirdī – dēl melīgas lepnības un kauna, un dīvainas saprašanas par to, kā ir pareizi un kā – nepareizi.

Labi, silti, mīlestības, maiguma un apbrīnas pilni vārdi. Vienkārši vārdi, kas dod pārliecību, komplimenti. “Tu šodien lieliski izskaties”, “Pateicos, tavi pagatavotie salāti ir tik garšīgi!”, “Kāda tev skaista kleita”.

Interesanti, ka vārdam “kompliments”, kas nācis no franču valodas vārda compliment, bez mums ierastās nozīmes “atbalstīt” un “apsveikt”, ir arī cita. It kā, sakot cilvēkam labus vārdus par viņa labajām īpašībām vai arējo izskatu, mēs atbalstām šīs īpašības, vai priecājamies par tām kopā ar viņu par to, ka viņam tās ir. Kompliments ir ne tikai vienkārši vārdi par kadu detaļu viņa tēlā, bet visas viņa būtības pacelšana jaunās virsotnēs.

Reiz dzīvoja kada meitenīte un aizgāja viņa kopā ar savu mammu uz teātri. Pēc teātra izrādes mamma teica meitenītei. “Kad mēs bijām teātra bufetē, es tevi vēroju ar milzīgu prieku. Tev ir tik brīnišķīga stāja, tu esi tik slaida un tik skaisti izskaties.”

Šie vārdi sasildīja meitenītes sirdi  un viņai pēc tam būs tik viegli un vienkārši brīvi uzvesties sabiedrībā un turēt taisnu muguru. Ja mamma būtu teikusi: “Atkal tu uzmet kūkumu, cik reižu var tev atgādināt, lai tu turi muguru taisnu!”, no šo vārdu smaguma varētu uzmest kūkumu uz visu mūžu.

Mēdz gadīties, ka blakus ir kāds ļoti talantīgs cilvēks. Vai arī vienkārši tuvs cilvēks. Viņa talanti tiek pieņemti kā paši par sevi saprotami, un viņa centieni mūs atbalstīt – kā normāla, parasta parādība. Un pēc tam dzīve mainās, un šī cilvēka vairs nav blakus. Un tad sāp sirds par to, ka nevari vairs pateikt “Es tevi mīlu”, “Cik man labi kopā ar tevi”, “Cik jauki, ka tu šodien nopirki mums tortīti”, “Cik labi, ka tu esi man blakus”.

Kas var būt lieliskāk, kā dzirdēt komplimentus?
Bet kāpēc bieži vien cilvēki uz tiem reaģē dīvaini un neadekvāti?
Uz komplimentu: “Tu šodien lieliski izskaties!” – “Nu, ko tu, es visu nakti neesmu gulējusi!”.
“Kāda skaista tev kleita” – “Ko, tu, šo kleitu es nopirku par trīs kapeikām, un tai ir jau 100 gadu”.
“Tu lieliski runā angliski!” – “Ej, nu, ej, man ir tik briesmīgs akcents!”

Neprasme pieņemt komplimentus – daļēji tās ir skumjas, daļēji – bēda, daļēji – sociāla slimība. Jā, protams, bērnībā mums mācīja, ka jābūt pieticīgiem. Tomēr pieticība nebūt nenozīmē pašpazemināšanu. Ļoti bieži reakcija uz komplimentu izpaužas kā atklāta paššaustīšana.

Klausoties komplimentos, mēs bieži tajos meklējam slēptu nolūku (“Un, ja nu gadījumā es izskatos briesmīgi, bet viņa tik vēlas par mani pasmieties.”), cenšamies aiziet no atbildības par komplimentu (“Nē, es pati to nešuvu, to šuva mana draudzene”). Dažkārt slēpjamies aiz kaut kā “labāka un lielāka” nekā gribam parādīt (“Neizdevies pīrāgs, bet svētdien es jums uzcepšu labāku”) Un nav svarīgi, ka pīrāgs patiešām ir garšīgs un kleita brīnišķīga, un izskaties tu lieliski, bet kaut kur “apakšā sēž doma” par to, ka uzslavas nav nekas labs….

Varbūt mēs nepieņemam komplimentu tāpēc, ka baidāmies, ka kāds noskaudīs? Vai arī domājam, ka to neteica vienkārši tāpat, bet gan tāpēc, ka no mums kaut ko grib?

Un kā tad facebook, instagram? Kas tad ir tie paši “Like”, ja ne komplimenti? “Laikojot” un saņemot “laikus”, mēs remdinām savu vēlmi pēc komplimentiem, atbalsta, atzinības. Varbūt šķiet, ka šie vienkāršotie “komplimenti” ir vienkārši tāpēc, ka tiek “izsniegti” bez iespējas paskatīties acīs, ka tādus pieņemt ir vienkāršāk. Un “pateikt” vienkāršāk.

Jo kas tad ir kompliments? Tā vēl piedevām, ir ļoti šaura taciņa. Pateici komplimentu priekšniekam un nokļuvi vilku ķetnās. Pateici komplimentu kolēģei – tā padomāja, ka pretendē uz vinas vietu. Un pavisam traki, ja pateici komplimentu padotajam – izliecies labiņš, bet tajā pat laikā uzkrauj vēl vairak darba. Taču darba vietā, vairāk kā jebkur citur, būtu vajadzīgi komplimenti, atbalsta vārdi un motivējoši vārdi. Šķiet, ne jau tā vienkārši darbinieki slavē priekšnieces kleitu? Bet lai taču slavē. Varbūt priekšniecei visu dienu pēc tāda komplimenta būs labs garastavoklis, un tas taču nāks par labu visiem. Un, ja tas teikts no sirds. Vēl, jo labāk!

Ļoti grūti ir iemācīties pieņemt komplimentus. Taču tas ir ļoti svarīgi. Nekautrēties, nenoraidīt, bet smaidīt un pieņemt, un teikt “pateicos”. Pateicos par to, ka drūmā rītā jūs man uzsmaidāt un sakiet, ka es labi izskatos. Jā, protams, es zinu, ka neesmu gulējusi visu nakti un pašai šķiet, ka seja pelēka un acis nogurušas. Bet, ja jūs mani redzat citā gaismā – pateicos, es atradīšu sevī spēkus starot.

Kompliments taču ir vajadzīgs ne tikai tam, kuram to izsaka, bet tam cilvēkam, kurš to saka. Aiz komplimenta vienmēr stāv simpātijas, vēlme pēc labām attiecībām, un vēlme vienkārši pateikt cilvēkam ko labu.

Kā reiz dziedāja Okudžava: «Давайте восклицать, друг другом восхищаться. Высокопарных слов не стоит опасаться. Давайте говорить друг другу комплименты — Ведь это все любви счастливые моменты».

Esiet dāsni – labie darbi un vardi vienmēr atgriežas.

Autors: Aleksandra Matrusova

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements