Padoties dzīvei

varde

Vai atcerieties pritču? Par divām vardēm, viena, no kurām kārpījās un sakūla pienu sviestā, bet otra padevās un nomira.

Un tagad realitāte. Cik laika vajadzīgs, lai pienu sakultu sviestā? Un kāds vardes kāju kustināšanas ātrums un spēks nepieciešams, lai to izdarītu? Starp citu, es nebiju slinka un noskaidroju – 6000 apgriezieni minūtē. Pat supervaroņu ērā grūti ko tadu iedomāties. Esat redzējuši elektrovardes? Es – nē!

Un te nu ir galvenais jautājums – vai tiešām vardes šķidrumā nomirtu, ja reiz tā ir viņu dabiskā vide un tur tās jūtas normāli?

Par ko ir šis stāsts? Par to, ka ideja par to, ka jebkurā mums nesaprotamā situācijā ir jākārpās, “jāmočī”, cik vien spēka – nav tasnība. kaut gan šī doma mums tik spēcīgi ieperinājusies galvās, ka kārpies vienmēr – vajag to vai nevajag. Jo tā taču rīkojas visas gudrās vardes, kuras vēlas izdzīvot. Un, ja pārnesam šo metaforu dzīvē?

Pieņemsim, ir divas sievietes – Tīna un Zoja. Pieņemsim, ka viņas abas atlaida no darba. Tīna sāka kārpīties, cik vien spēka. Uzrakstīja simtiem CV, aizsūtīja tos simtiem darba devēju un pēc 10 darba intervijām viņu pieņēma darbā – tadā pašā, kādā viņa strādāja iepriekš, ar tadu pašu priekšnieku, tādu pašu algu un tadām pašām perspektīvām, kā iepriekšējā. Jāsaka gan, ka spēka šim darbam viņai vairs gandrīz nebija. Un vēl izrādījās, ka ne velti viņu atlaida – viņa netika galā ar darba pienākumiem un, ne jau tāpēc, ka viņa bija sliņķe, bet tāpēc, ka viņa bija zaudējusi jebkādu motivāciju. Taču tieši tāpēc, ka viņa bija aizņemta ar kārpīšanos, viņa nepaspēja to pamanīt. Pēc laiciņa Tīna saaukstējas un depresija bija jau klāt

Zoja pēc atlaišanas 12tos dienā sāka dzert kafiju tuvējā kafejnīcā, ko viņa nevarēja darīt tad, kad stradāja savā iepriekšējā darbā. Zoja kaifoja, kaut arī nedaudz kautrējās par savu bezrūpību. Viņa nopirka krāsas un devās uz gleznošanas stundām. Nē, šis nav maģiskais stāsts par to, ka viņa kļuva par pasaulslavenu gleznotāju. Zoja atslābinājās un ļāva dzīvei plūst, vērojot, ko tā viņai piedāvā. Viņa satikās ar saviem seniem draugiem un vienā no randiņiem izradījās, ka viņas drauga draugs piedāvā vakanci, par kuru Zoja sen bija fantazējusi. Tā, atpūtusies un izpeldējusies krāsās Zoja atrada savu sapņu darbu. Vēl gan nav skaidrs, kurš kuru atrada.

1. secinājums.

Ikvienā situācijā, paraugies apkārt – varbūt tā ir tava īstā darbības vide? Tad kārpīšanās šķiet lielākais noziegums pret sevi.

2. secinājums.

Paskatījies apkārt, padomā, kam tev ir spēks un enerģija? Un kur tos papildināt?

3. secinājums

Padoties dažkārt nav sliktākā ideja. Jo ne vienmēr padoties nozīmē zaudēt.

Drīzāk tādās situācijās tu atzīsti, ka neviens no mums nav sfēriskais zirdziņš vakuma bumbā. Mēs esam cilvēki – katrs savos cilvēka dzīves procesos. Kad es pastiprināti kārpos – es dzīvoju ilūzijā, ka esmu viena, ka apkārt nekā un neviena nav un es dzīvoju un mijiedarbojos tikai ar sev un savu trauksmi. Tas ir tāpat, kā peldēt, izliekoties, ka ūdens nemaz nav.

Padoties dzīvei – tas nozīmē ieraudzīt to, sajust un līdzdarboties. Padoties partnerim bieži vien nozīmē beidzot viņu ievērot un atzīt, ka arī viņš ir šajās attiecībāš.

Tādā partnerībā var izjust daudz vairāk prieka, radošuma, iespēju un baudas, daudz vairāk kā vienkārši “no galvas”.

4. secinājums

Protams, var izvēlēties kārpīties: Un kas būs pēc tam? Vai es esmu gatava pēc tam līdz matu galiņiem atrasties sviesta ķērnē?

Šeit es nerunāšu par izslavēto apzinātību, tā šajā gadījumā viusiem šiem notikumiem ir kā fons. Drīzāk es vēlos pārdomāt vārda “padoties” jēgu. Atzīt kontroles ierobežotību, ieraudzīt savu Plūsmu un ieslīgt tajā. Dažkārt ir bail. Protams. Taču tas ir tik vilinoši 🙂

Neviena varde nenomira raksta uzrakstīšanas rezultātā.

Avots: © psy-practice.com

Autors: Anna Afinogenova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Man agrāk ļoti patika šī pritča par vardēm, un varētu teikt, ka es ļoti apņēmīgi sekoju tajā paustajai gudrībai. Iespējams, kādā brīdī dzīvē tas arī ļoti bija vajadzīgs. Taču, šķiet, ka šodien šī stratēģija personīgi man ir jāmaina, jo karpīšanās rada milzīgu diskomfortu un nenes gaidīto rezultātu.

Lielā varde un mazā vardīte

Piena spainī iekrita divas vardes: viena – liela un resna, otra maziņa. Stundām ilgi abas peldēja, cenšoties izkļūt ārā. Lielajai vardei izsīka spēki, un tā ievaidējās: „”Māšel, es padodos,”- un nogrima spaiņa dibenā.

Mazā vardīte sev teica: „Ja padošos, tad nomiršu, tāpēc man jāturpina peldēt!” Pagāja divas stundas, un vardītei jau likās, ka spēki tūliņ būs galā. Tomēr, atcerējusies par mirušo vardi spaiņa dibenā, viņa sakopoja gribasspēku un sev teica: „Padošanās nozīmē drošu nāvi. Es ķepurošos, līdz nomiršu, ja reiz man lemta nāve, bet nepārstāšu cīnīties, jo, kamēr esmu dzīva, vienmēr ir cerība.”

Savas apņēmības iedrošināta, vardīte turpināja kult pienu. Pēc vairākām stundām, kad vardīte bija gandrīz pilnībā zaudējusi spēkus un vairs nespēja ķepuroties, tā pēkšņi sajuta sev zem kājām cietu pamatu – nemitīgi peldot, vardīte bija sakūlusi pienu sviestā! Ar milzīgu prieku atspērusies no sviesta pikas, vardīte izlēca no piena spaiņa un izkļuva brīvībā.

Pritčas avots: http://www.yogi.lv

Advertisements