Brīvības noslēpums. Nebūt ideālai!

nastja-mihejeva

Cik daudz asaru par savu neidealitāti ir izlietas manā kabinetā. Tik ļoti gribās būt labai meitenei. Tik ļoti negribās just sliktas sajūtas un domāt sliktas domas. Lai mani mīlētu. Lai viss būtu pareizi…

L. nodarbojas ar jogu. Viņas pasniedzēja nedzer, nepīpē, nenodarbojas ar seksu, jo tie ir zemi instinkti un zemas vibrācijas. Vēl viņa ir svaigēdāja un pamazām pāriet uz tīras prānas ēšanu. L stāsta par savu “učeni” un es jau gandrīz redzu nimbu virs viņas galvas.

Es saku L., ka man, nezin kāpēc, paliek slikti no šī svētulīguma. Kaut kā ļoti saspringti un garlaicīgi. Un pavisam noteikti tas nav par dzīvi. ja nu vienīgi par aizkapa. Taču, pilnīgi iespējams, tās ir tikai manas dīvainās projekcijas.

L runā par to, ka ļoti bieži viņai ir sāpīgi brīžos, kad sevi noķer skaužot. Tas taču ir tik slikti. Tas ir tik ļoti negarīgi. Tik zemiski.

Es jautāju:
— Ar ko gan tev tik briesmīgi traucē tava skaudība?
— Nu, traucē!
— Kas traucē? Traucē iet uz darbu un darīt labas lietas?
— Nē!
— Ēst un dzert traucē?
— Nē!
— Gulēt?
— Nē!
— Traucē būt sievietei, sievai, draudzenei, mammai?
— Nē!
— Un cik stundas dienā ilgst tava skaudība?
— Kādas piecas minūtes.
— Un ko tādu briesmīgu ar tevi izdara šīs piecas minūtes skaudības?
— M-m-m… nu, neko tādu, briesmīgu..
— Tad, kur ir problēma?
— Nu…sanāk, ka nekur… murgs kaut kāds!
— Un ko tu apskaud? Un par ko apskaud? Visus pēc kārtas?
— Nē! Man skauž, ka sievietei ir brīvs laiks sev, lai lasītu grāmatas, tās kuras patīk, nevis tās, kas darbam vajadzīgas. Piemēram, es vakar sēdēju kafejnīcā pie savām atskaitēm, ēdu, dzēru un paralēli rediģēju. Bet pie blakusgaldiņa sēdēja meitene – tā atslābināti, malkoja kafiju un lasīja kādu filosofisku grāmatu. Un es saskaudos.
— Tu vari paskatīties uz savu skaudību kā uz kompasu? Tas vienkārši tev rāda to, kā tev trūkst. Pēc tā, ko tu man stāstīji, es sadzirdēju, ka tev trūkst atpūtas, relaksa un nedaudz nodarbes savam dvēseles priekam.
— Jā, tā tas ir!.
Un tālāk sekoja jau cita saruna. Mēs izstrādājām stratēģiju un taktiku viņas vajadzību realizēšanai.

Un man tā arī IR Brīvība – iepazīt sevi, pieņemt to, ko sevī esmu ieraudzījusi, padarīt to par savas dzīves kustības uz priekšu degvielu, un apzināti to iebūvēt savā sistēmā, lai tas ne tikai netraucētu, bet vēl arī palīdzētu.

L. nedaudz neuzticīgi visu to klausās. Interesanti, protams,… Bet grāmatās par garīgo izaugsmi pavisam ko citu raksta un tas izskatās savādāk!

Un, kā piemēru, es stāstu viņai par saviem “mēsliem”, izmantoju sevi kā mācību materiālu.

Es esmu patoloģisks narciss. Tālajā bērnībā ar manu mammu zaudētais emocionālais kontakts manā dvēselē radīja bailes no atstumtības, un dziļā sāpe “es esmu slikta” kompensējās ar vēlmi būt labākajai. Varētu padomāt, ka, ja es kļūšu pati labākā, krutākā, mamma mani iemīlēs un neatstums. Vai kaut vai vispār ievēros.
Un visu savu dzīvi es biju labākā.
Četros gados es tekoši lasīju. Pirmajā klasē man bija labākā atmiņa un tikai man skolotāji uzticēja no galvas iemācīties garumgarus tekstus skolas svētkiem. Tad manā skolā iemācījās izmērīt IQ. Lieki teikt, man tas bija visaugstākais. Astoņos gados es brīvi runāju angļu valodā – tikpat brīvi, kā krievu.  It visā man bija talanti. Mana mamma čupās krāva manus diplomus no zīmēšanas konkursiem. Es nepratu dzīvot savādāk. Galvenais bija būt pašai pirmajai, labākajai. Pašai gudrākajai. Pašai izcilākajai. Lai viņa mani ievērotu. Lai mīlētu. Lai piespiestu pie savām krūtīm un paglaudītu galvu. Kaut reizīti.
Man ir ļoti laba mamma. Tagad, būdama pieaugusi, es to saprotu. To, ka mīlēja viņa mani ļoti, ļoti. Un rūpējās par mani kā neviens. Rāvās vairākos darbos, starplaikos tīrīja, mazgāja, gatavoja, veda mani uz tālo ģimnāziju, jo tā bija labākā pilsētā, vadāja brāli uz sporta nodarbībām.

Toreiz es nesapratu, ka tā arī bija viņas mīlestība. Bet man bija vajadzīgs kas cits. Man vajadzēja, lai ar mani spēlētos, lai mani glāstītu, mīlinātos ap mani kā ap mazu, mīļu zvēriņu. Bet mūzikas skola man nebija vajadzīga.

Nu un izauga, kas izauga – tāds ievainots narciss.
Manā dvēseles rīku kastītē ietilpst savas niecības sajūta, bailes būt atstumtai, asa vajadzība pēc tuvības, kauns un vainas sajūta, skaudība, naids un deprasija, kā arī centieni kļūt visuvarenai un lielai. Un ar tādu briesmīgu kombināciju būtu jāpakaras tuvākajā bērzā. Patiesība ir tā, ka tas ir manas iekšējās pasaules zīmējums. Un izmest to vai nomainīt ar citu diez vai izdosies. Tāpat kā acu krāsu, sejas pantus,ķermeņa struktūru. Tad, ko man darīt?

Adaptēt katru mēsla krikuci tā, lai tas kļūtu par labu mēslojumu? Te nu arī slēpjas Brīvība – no sevis, no liktens, no nosacījumiem, no nolemtības, no bezizejas un ierobežojumiem..

Savu niecības sajūtu un centienus kļūt visuvarenai es novirzīju profesionālajā izaugsmē. Tā ir tā enerģija, pateicoties kurai es eju uz semināriem, vācu zināšanas no visiem iespējamajiem avotiem, izdomāju jaunas tehnikas un metodikas – kreatīvi un attīstos. Un man ir labi tajā visā. Un tieši tas viss arī ir attīstījis manī labu humora izjūtu. Nu, protams, nav iespējams nesmieties par savu napoleoniskumu. Brīžos, kad esmu pārāk uzpūtusies no savas pārāk lielās nozīmības, es kliedzu: “Es esmu cilvēks – torte!” Un tas ir tik smieklīgi, un no tā kļūst tik viegli!

Bailes no atstumtības un milzīgā vēlme pēc tuvības ir padarījušas mani par labu draugu. Uzmanīgu, mīlošu un rūpīgu. Es ļoti baidos pazaudēt tuvu cilvēku, es  viņu cienu un augstu vērtēju  Šie cilvēki ir padarījuši mani par ļoti labu meitu. Es ļoti daudz sevis ielieku attiecībās ar vecākiem. Un tā nav formāla meitas pienākumu pildīšana. Tas ir patiesi un no sirds. Un tas izauga no mīlestības un tuvības lielās vērtības manās acīs, atvērtības un uzticēšanās, kuras es beidzot ieguvu savās attiecībās ar mammu un tēti. Un man ir ļoti labi tajās.

Kauns un vainas sajūta no destruktīva spēka pakāpeniski transformējas sirdsapziņas balsī. Nespējā kaitēt, zagt un nodot. Man ir privātā prakse un klienti vienmēr sākumā ir centušies samaksāt skaidrā naudā, jo to taču pa ieradumam pieņem visi. Es – nē. Tikai ar norēķinu karti, lai godīgi varu nomaksāt savus 6%. Varbūt tas ir stulbi, taču no katra nopelnītā rubļa es godīgi maksāju nodokļus. Man ir kauns zagt. Pat no valsts. Un, nezin kāpēc man tā ir labi.

Skaudība ir mans kompass. Es atsekoju to, kam es skaužu un tas man dod labu ieskatu par to, kādas manas iekšējās vajadzības nav pilnībā apmierinātas. Un es izdomāju veidus un meklēju iespējas tās apmierināt. Un man tā ir labi.

Arī manas depresīvās dienas ir kļuvušas par manu resursu. Šajās dienās es ieslēdzos mājās un atslēdzu telefonu. Un visu dienu vāļājos gultā. Lasu grāmatas, skatos filmas. Guļu. Šo dažu dienu laikā es pārlādēju savas enerģijas baterijas – un atkal dodos pasaulē – svaiga, atpūtusies, ar starojošām acīm. Un man tā ir labi.

Es vienkārši sapratu: no sevis neaizbēgt. Izsvītrot, izmest, izgriezt – neko no sevis nav iespējams. Var tikai attīrīt haosu un no tiem pašiem akmentiņiem sakārtot jaunu struktūru. Komponenti paliek vieni un tie paši. Bet dzīves garša – cita. Garšīga. Un tajā ir mana Brīvība. un tajā ir mana Gudrība.

Varbūt tā man ir apgaismība? Vai arī labas, daudzus gadus ilgušas terapijas rezultāts? Vai arī viens un otrs vienlaicīgi? Nezinu. Jā, un kāda pie velna starpība 🙂

 

Autors: Nastja Mihejeva, psihologs-seksologs, Maskava

Foto: no privātās kolekcijas http://happyvagina.guru/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements