Ticēt labajam cilvēkos

15

Katru dienu savā ikdienā mēs sastopamies ar lielu daudzumu stresa, negatīva un sliktiem garastāvokļiem. Un pat negribot, automātiski, mēs sākam reaģēt uz notiekošo līdzīgi. Bet tajā pat laikā mēs varam visu mainīt, nododot citiem cilvēkiem labu garastāvokli, pateicību, prieku, kam tāpat kā visam negatīvajam, ir “vīrusa” efekts. Kā apstiprinājums šai domai ir mazi stāstiņi no reālas dzīves.

  • No rīta eju mājās. Pie manas kāpņutelpas pielīmēta maza lapiņa, uz kuras rakstīts: “Mīļie kaimiņi. Šodien apmēram 9:20 no rīta, es pazaudēju 120 rubļus. Ja kāds tos atradis, ienesiet, lūdzu 76. dzīvoklī Antoninai Petrovnai.” Es paņēmu 120 rubļus un devos uz 76. dzīvokli. Zvanu pie durvīm. Durvis atver večiņa halātā. Kā tikko mani ieraudzīja, tā asarām acīs metās apskaut. Viņa pastāstīja: “Gāju pēc miltiem, pie kāpņutelpas ņēmu no kabatas atslēgas un, acīmredzot, tajā mirklī nauda arī izkrita.” Taču naudu viņa atsacījās pieņemt! Izradījās, pāris stundu laikā es biju jau sestā, kas “atradusi” večiņas 120 rubļus! Cilvēki, kā gan es jūs mīlu par to, ka esat tādi!
  • Reiz uz ielas ieraudzīju večiņu, kas pārdeva tikai vienu vienīgu istabas puķi – vijolīti. Man palika viņas žēl un es nopirku vijolīti par 10 reizes lielāku cenu, kā viņa par to prasīja. Viņa asarām acīs teica: “Skriešu nu es uz veikalu nopirkt savam večukam desu”. Atnesu vijolīti mājās un nākamajā rītā tā uzziedēja.
  • Es nekad sevi nebiju uzskatījusi par skaistu, pat ne par simpātisku. Nesen mans līgavainis aizmirsa nolikt telefona klausuli pēc sarunas ar mani un es dzirdēju, kā viņš savam istabas biedram stāsta par mani. Cik es šodien skaista, kā viņam kopā ar mani ir tik silti un patīkami, un cik ļoti viņš mani mīl. Ko tur daudz teikt, es sāku raudāt. Pirmo reizi dzīvē es sajutos skaista.
  • Mēs ar draudzeni tirdzniecības centrā reklāmas viktorīnā vinnējām katra pa mīkstajai mantiņai. Atpakaļceļā ieraudzījām maziņu puiku ar tēti. Varēja redzēt, ka puisītis ir bērns ar īpašām vajadzībām. Es savu mantiņu atdevu viņam un viņš pateica “paldies”. Tēvs sāka raudāt, Izrādās puisītis nerunāja jau vairākus mēnešus.
  • Dažus mēnešus atpakaļ man diagnosticēja plikpaurainību. Pēc terapijas kursa es pilnībā zaudēju matus. Briesmīgi bija iedomāties, kā es došos uz skolu un visi uz manīm skatīsies. Bet pirmajā dienā, kad devos uz skolu, mani pie mājas gaidīja desmit mani klasesbiedri – visi pilnībā noskūtām galvām. Divas no viņiem – meitenes.
  • Es strādāju ātrās apkalpošanas restorāna kasē. Šodien no rīta kāds vīrietis pienāca pie kases un teica: “Aiz manis stāv meitene, es viņu nepazīstu, taču es gribētu samaksāt par viņas kafiju. Nododiet viņai :”jauku dienu!”” Sākumā meitene ļoti izbrīnījās, bet pēc tam izdarīja to pašu nākamajam pircējam. Un tā piecas reizes pēc kārtas!
  • Nesen, atgriežoties no institūta, pie metro stacijas ieraudzīju kara veterānu, kurš sēdēja uz ietves un blakus sev bija izlicis savas medaļas un ordeņus. Viņš tās pārdeva, lai varētu nopirkt sev kaut nedaudz ēdiena. Es izbēru visu savu maciņa saturu viņam rokās un teicu: “Ņemiet šo naudu, bet nepārdodiet savu cieņu, godu un atmiņas par kapeikām cilvēkiem, kuri tās nav pelnījuši”. Viņš apraudājās, satina savas medaļas lupatiņā un teica: “Paldies, meitiņ”. Tādos brīžos man šķiet, ka spēšu glābt visu pasauli.
  • Manas dzimšanas dienas priekšvakarā mana deviņgadīgā māšele skraidīja kā sadegusi, spīdīgām acīm, viņai tik ļoti gribējās uzdāvināt man savu sagatavoto dāvanu. No rīta, kā parasti, es gāju viņu modināt, lai vestu uz skolu. Modināju ar vārdiem: “Tu jau vari tagad pasniegt man manu dāvanu!” Vēl nepaspējusi atvērt acis, viņa apskāva mani savām mazajām rociņām, pabāza roku zem spilvena un izvilka konvertu ar uzrakstu: “Manam mīļajam brālim dzimšanas dienā!” To atvēris, es ieraudzīju vienu 10 dolāru banknoti, divas 100 rubļu un vienu 50 rubļu banknoti. Tā bija absolūti visa viņas iekrātā nauda. Es viņu ilgi apskāvu, lai viņa neredzētu asaras manās acīs.
  • Sen nebija bijis tāds pērkona negaiss kā šodien. Darbā man teica, ka kāds svešais ložņā ap manu mašīnu. Es metos uz ielas. Viss bija kā vienmēr, izņemot to, ka lūka, kas bija palikusi atvērta, bija ciešāk pievērta, lai mašīnas salons negaisa laikā neciestu.

Darīsim viens otram vairāk laba, un iepriecināsim ar mazām mīļām lietām un uzmanības pierādījumiem. Tad ne tikai mūsu dvēseles kļūs gaišākas, bet arī pasaule kļūs labāka.

 

Avots: http://fit4brain.com/

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements