Katru reizi, kad nolaižas rokas

dieva-milestiba2

Kas notiek?

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad sāku baidīties un celt paniku

Aizrāvies ar nemieru, kas valda sabiedrībā es kopā ar visiem kliedzu: “Šausmas, cenas ceļas, ekonomika brūk, valdībai nospļauties uz saviem pilsoņiem, kas ar mums notiks!…”

Piespiežu sevi atcerēties par vēstures cikliskumu un nedaudz nomierinos. Kā glābējs man atmiņā nāk daudzas reizes dzirdēta fraze: “Tev pat visi mati uz galvas ir saskaitīti!”

Izelpoju un apzinos, ka nav jēgas uztraukties, viss ir jau nolemts. Dvēsele ir mūžīga un tai nav svarīgi ārējie apstākļi, tikai tie laicīgie notikumi, kas dotajā brīdī ar to notiek – šeit un tagad.

Pārtrauc uztraukties, mums jārūpējas par to, kas Dieva dots, bet Dievs pats parūpēsies par mums.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad nolaižu rokas

Ja tavas kvēlākās vēlmes nav piepildījušās, turpini cītīgi darboties. Dievs ir uzticīgs saviem priekšrakstiem – Dievišķais Gars ir ar mums vienmēr.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad žēloju sevi

Sevi žēlojot, tu aizmirsti, ka jādzīvo pilnu krūti. Žēlums, protams, pašsaglabāšanās labā ir attaisnojams. Bet citos gadījumos tas ir graujošs. Žēlojot sevi, mēs atrodam attaisnojumus savām kļūdām un grēkiem. Un, galvenais, necenšamies mainīties. Gaidam, ka pasaule mums apkārt izmainīsies, cilvēki, apstākļi, tikai ne mēs. “Es neesmu vainīgs, viņi visi ir vainīgi!” – tie ir galvenie “sevis žēlotāja” vārdi. “Es tik daudz ko labu viņiem izdarīju, bet viņi!!!…”

Pakāpeniski tādas frāzes, attieksme un attaisnojumi noved pie tā, ka cilvēks sāk uzskatīt sevi par vienīgo patiesības nesēju un tāpēc sašaurina savu paziņu loku līdz minimumam. Bēgot no īstenības, cilvēki nonāk strupceļā. Ne jau par žēlumu pret sevi runā Glābējs, bet par mīlestību. Bet tur, kur ir žēlums, nav mīlestības un nevar būt. Tikai mīlestība ir spējīga attīstīt personību, žēlums to ved pretī degradācijai.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad pārstāju priecāties

Mani vienmēr izbrīnīja fakts, ka ir cilvēki, kuri spēj priecāties brīžos, kad tos piemeklējušas slimības, grūti laiki, kad tuviniekiem ir problēmas. Kaut kāda liekulība!?

Bet ar laiku es sapratu, ka prieks, tā ir sajūta, kas nav atkarīga ne no kādiem ārējiem apstākļiem. Tāpat kā bagātība un veiksme nevar garantēt prieku, tāpat arī nabadzība un slimības nevar atņemt cilvēkam šo dāvanu.

Jo vienīgais patiesa prieka avots ir cilvēka savienība ar Visu Augstāko. Kad Dievs piedzimst dvēselē vēlreiz un vēlreiz. Prieka trūkums nozīmē tikai to, ka kaut kas nav kārtībā ar šo savienību. Iespējams, esi parāk koncentrējies uz sevi, savām sajūtām, prātu un problēmām, un sirdī Dievam nav vietas.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad sāku salīdzināt un vērtēt

Svētajos rakstos runā par to, ka ikviens cilvēks ir unikāls un vienīgais tads uz pasaules. Un Dieva griba priekš katra no mums ir sava.

Jau no agras bērnības mēs esam raduši, ka mūs salīdzina un mēs salīdzinām: “Paskaties, kāda gudra meitene ir Katja – labi mācās, spēlē vijoli, bet tu visu laiku skraidi ar puikām pa pagalmu!!…” Šāda salīdzināšana ir ne tikai sāpīga, bet ļoti kaitīga cilvēkam jebkurā vecumā. Bērniem jābūt dažādiem.

Atceros vienu zīmīgu gadījumu..

Mēs ar vīru ciemojāmies pie labiem draugiem. Es sāku runāties ar kādu jaunu sievieti. Viņa sāka man stāstīt par sevi un savu ģimeni. Izrādījās, ka viņa ir ļoti iejūtīgs, ārkārtīgi laipns un stiprs cilvēks. Un, salīdzinājumā ar viņu, es sajutos neveiksminiece. Jo vairāk es sajūsminājos par viņu, jo mazāk patiku sev. Centos to neizrādīt un turpināju sarunu. Jo vairāk viņa stastīja, jo skaidrāk es sapratu, ka esmu tūkstošiem reižu sliktāka par viņu – gan kā sieva, gan – māte, gan – kristiete. Man palika tik neciešami slikti, ka atvainojos un devos projām, tā atņemot sev patīkamu vakaru.
Jā, salīdzināšana dzīvi padara drūmu. Tas, kas vienam ir vienkārši un pats par sevi saprotams, tas citam šķiet kas neiespējams. Taču vienam cilvēkam ir vieni uzdevumi, ne sliktāki vai labāki, bet vienkārši – savi, un otram tie ir pavisam citi. Visi mēs esam dažādi un katrs unikāls un, zinot šo patiesību, mums vieglāk ir cienīt sevi un citus. Katram ir tiesības uz mīlestību un savu ceļu.

 

Autors: Nataļja Goroškova

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements