Vai nu mēs ticam, ka varam, vai arī neko nevaram

gliemezis

Pēdējā laikā esmu novērojis to, ka daudzi mani klienti arvien biežāk sastopas ar vienu un to pašu efektu. Pēc tam, kad kopā ar viņiem mēs radām vēlamo rezultātu un gatavību tā sasniegšanai, viņu dzīvē sāk notikt dīvainas lietas. Viņi to apraksta tā: “Es sāku mainīties, bet kaut kas velk mani atpakaļ!” Īsi pēc tā, kad viņi izdzīvojuši prieka un viegluma sajūtu, rodas visdažādākie šķēršļi – sākot no slimības līdz problēmām ģimenē un tuvākajā lokā.

Sākumā es pie tā vainoju iekšējo pretestību, kas bieži var būt līdzīgu šķēršļu rašanās cēlonis. Taču, nemot verā, to, ka mēs vienmēr kopā atstrādājām šo faktu un klients apgalvoja, ka nekas viņam netraucē, ka viņš ir pilnībā gatavs rezultāta sasniegšanai un visas viņa darbības un neverbālie signāli to apstiprināja, bija neskaidrība. Kāpēc tā?

Taču pēc tam man prātā iešāvās doma, ka iemesls nav saistīts ar iekšējo pretestību.

Atslēgas moments ir “Es sāku mainīties.”

Visbiežāk pēc pirmajām pazīmēm tam, ka vezums izkustējies no vietas pozitīvā virzienā, paradījās pirmie šķērsļi, it kā kāds speciāli “met sprunguļus riteņos”. Ne vienmēr tas bija acīmredzams, kā piemēram, ja kāds no tuviniekiem uzprasītu: “Kas noticis? No kā tu tā staro?!”, bet pēc tam “rūpējoties” sāpīgi iedur jūtīgajā vietā, atgādinot kādu senu problēmu.

Mani uzmanīgu darīja šādu gadījumu biežums, kas jau atgādināja likumsakarību. Vajag tik klientam nonākt saskaņā ar sevi, citiem un pasauli un dot ziņu par to publikai, kā sākas kārtējā problēma, kas cenšas vilkt viņu atpakaļ.

Par kaut ko līdzīgu bieži raksta dažādās veiksmes grāmatās, un ļoti bieži tas notiek praksēs, kur strādā pie cilvēku personības izaugsmes. Šī saskarsme ar dažadām problēmām bieži vien tiek uztverta ne kā parbaudījums, bet kā ņirgāšanās. Tas ir lielisks iemesls visu pamest, paziņojot: “Juta jau juta mana dvēsele, ka nevajadzēja man to visu uzsākt!… Tagad pierādījums ir “uz sejas”. Vai arī: “Dievs man liek saprast, ka tas nav mans ceļš… Un nemaz man tik ļoti to vairs negribās.”

Un man radās sekojošs skaidrojums šim fenomenam. 

Kad cilvēka dzīvē sākas izmaiņas, apkārtējai pasaulei tiek aizsūtīts ziņojums par to. Daļēji tas atgādina satraucošu impulsu, kas nejauši radies sistēmā. Jebkuras sistēmas pirmā reakcija uz to – saglabāt stabilitāti. Lai to izdarītu, signāls ir jānoslāpē, radot tam šķēršļus. No šejienes arī tie daudzie šķēršļi, kas cenšas atgriezt cilvēku atpakaļ ierastajā stāvoklī. Ja nolaižam rokas un samierināmies, tad agri vai vēlu viss atkal atgriezīsies vecajā sliedēs. Ja turpināsim kustību uz priekšu, saglabāsim gatavību un motivāciju pārmaiņām, tad paies ne tik ilgs laiks, kad “turbulences zona” beigsies.

Bet, kā saglabāt motivāciju, ja notiek kas tāds, kas izsit no “sliedēm”?

Šeit jāsaka viens, patiešām nāksies iziet sava veida pārbaudījumu. Es runāju par pārbaudījumu ticībai. Tikai ar ticības palīdzību cilvēks var pārvarēt noteiktu ceļa posmu, kurā viņu spēcīgi “kratīs”.

” Vai nu mēs ticam, ka varam, vai neko nevarēsim!”

Šo devīzi es aizņēmos no NLP (neirolingvistiskās programmēšanas) piekritējiem. Jo tieši TICĪBA ir pirmais, kas cieš no sitiena. Cilvēki bieži pārstāj ticēt sev, pārtrauc terapijas seansus brīžos, kad saskaras ar grūtībām, jo tās šķiet nepārvaramas. Nākamā aiz Ticības seko VĒLME, ko ļoti labi apraksta frāze: “… un nemaz man tik ļoti to vairs negribas”

Es domāju, ka visiem ir zināms fakts, ka bez vēlmes un ticības turpināt ceļu nav nekādas jēgas, jo šīs divas lietas ir pamats gatavībai pārmaiņām. Mēs varam visu, ko patiešām vēlamies!” Arī šī ir NLP līderu frāze.

Ir vēl arī citi psiholoģiskās gatavības elementi, taču šeit pieminēšu vienu – PAŠCIEŅU. Tā ir sajūta, ka esi pelnījis pārmaiņas un iespēja ļaut savā dzīvē tām notikt. Tas arī ir ticības un vēlmes fundaments.

Ja neņemam vērā pašcieņu, tad arī ne par kadām stabilām pārmaiņām runāt nevaram.

Ļoti bieži šīs “turbulences” rašanās iemesls ir papildus pārbaude tam, vai tiešām cilvēks pelnījis un vēlās šīs izmaiņas.

Kamēr nebūs dota sev iekšēja atļauja būt par šo izmaiņu cienīgu cilvēku, tikmēr pasaule nebeigs piespēlēt šos dažādos pārbaudījumus uz izturību.

Noslēdzot savu vēstījumu, vēlos atgādināt, ka nevajag nolaist rokas, nevajag kreņķēties un uztraukties, kad raiti esi uzsācis kadu lietu un tavā ceļā gadās šķēršļi. Tas ir tikai pierādījums tam, ka esi uz PAREIZĀ CEĻA, ka pārmaiņas JAU IR sākušāš un pasaule ir ieraudzījusi tavus nolūkus un akceptējusi tos.

Saglabā ticību, pašcieņu un vēlmi, tu noteikti šos šķērsļus pārvarēsi godam un tiksi ārā no “turbulences zonas”, lai pietuvotos tam, ko patiešām vēlies sasniegt.

Atvadām maza pritča no dzen meistara.

Kādā aukstā, vējainā pavasara dienā, gliemezis uzsāka savu ceļu ķiršu kokā.

Zvirbuļi kaimiņu kokā,vērojot šo skatu, smējās, vēderus turēdam. Viens no tiem pielidoja gliemezim un vaicāja:

— Eiii, vai tad tu neredzi, ka šajā kokā nav ķiršu!!!!?

Neapstājoties pat ne uz mirkli, gliemezis atbildēja:

— Būs, kad es tajā uzrāpšos!

Autors: Dmitrijs Vostruhovs

Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements