Atbrīvošanās vēstule. Atbildes, kas vienmēr ir ar tevi.

vestule10

Kādā mirklī es sapratu, ka esmu mainījusies. It kā biju es pati, bet it kā – ne gluži. Drīzāk, es, bet es – ļoti simpātiska sev. Tāda, kāda vienmēr biju vēlējusies būt. Dziļa, bet bez ārišķīguma.Operatīva risinājumos, bet nekaitējot gala rezultātam. Priecīga, pozitīva – ne pateicoties piepūlei, bet pilnīgi dabīgi, no kaut kurienes – iekšienē.

Es sajutu to, ka dzīvoju jaunā sapratnes līmenī un tas ne tikai nenogurdina, bet dod spārnus, paceļot mani virs ikdienas ierastajām lietām. Un es ar visu savu būtību sapratu, ko nozīmē dzīvot priecīgās brīnuma gaidās.

Kad es to sapratu, es apstājos un aizdomājos par to, kas tad īsti ir noticis? Pilsēta tā pati, nodarbošanās – arī, dzīvesveids stabili pietuvināts vēlamajam, izmaiņas vidē un personīgajā dzīvē – nulle, apgaismība – pagaidām vēl nav sasniegta. Ar vienu vārdu sakot, it kā iemeslu nekādu, taču tajā pat laikā tie ir skaidri redzami.

Un tikai tad, kad ar ierastu rokas kustību pasniedzos pēc pildspalvas un papīra lapas, pār mani nāca apgaismība! Nu, protams! Tieši TAS ir iemesls!

Brīvā stila vēstule, frīraitings (mehāniska visu ideju pierakstīšana, neraizējoties par gramatiku vai stilu, uzmanības centrā ir jaunu ideju vai risinājumu radīšana!) vai intuitīvā vēstule – nosaukumi daudzi, bet ideja – viena. 

Es savā dzīvē to pielietoju jau piecus gadus. Vēršos pie tā dažādu iesmeslu dēļ, dažādās formāš, bezsistemātiski un neregulāri. Pēdējo divu mēnešu laikā esmu sākusi to darīt regulāri un ļoti aktīvi.
Dažādiem mērķiem, dažādā ilgumā, dažādās tehnikās, bet praktiski gandrīz katru dienu.

Dāzkārt es to daru, lai atslogotu prātu, kad sapratu, ka manas smadzenes nespēj tikt galā ar elementārām lietām. Pāris reizes – lai sagatavotos delikātai sarunai un saprastu patiesos konfliktu iemeslus. Globāli pārstrādāju dažas daudzus gadus “uzkārušās” problēmas. Laiku pa laikam to darīju, lai paātrinātu iedvesmas atnākšanu – tas bija vajadzīgs mana darba kreativitātes palielināšanai.
Taču visbiežāk to darīju tāpēc, ka vēlējos ieklausīties sevī, dot iespēju savai klusajai dziļuma balsij pateikt man kaut ko ļoti svarīgu, ko ikdienas steigā nav iespējams sadzirdēt.

Un, jo regulārāk es sēdos un rakstīju vēstuli, jo aktīvāk, enerģiskāk un vieglāk man palika. Es sajutu, kā manā ierastajā dienas ritmā visas situācijas atrisinās ātrāk, vienkāršāk un absolūti bez piepūles. Ātri atnāk atbildes uz visiem maniem pat smalkākajiem jautājumiem. Par dvēseli, karmu, Dievu, savu misiju, kas parasti ir ikviena meklējoša cilvēka jautājumi. Man apkārt uzradās brīva, tīra telpa manai pašas dzīvei.

Kad sapratu, kas kļuvis par manas brīvības avotu un iemeslu, man kļuva interesanti – kā tas stradā?

Daži vārdi par metodes būtību

Tu vēlies atrast atbildi uz kadu jautājumu, atrisināt problēmu (jebkura rakstura problēmu – privātajā dzīvē, karjerā, naudas lietās, sadzīvē).

Tu formulē jautājumu/uzdevumu un sāc rakstīt. Ierobežojot laiku vai neierobežojot, uz datora vai ar roku (detaļas būs vēlāk), nav svarīgi. Tu vienkārši raksti visu, kas iešaujas prātā. Raksti tik ātri, cik vari. Bez vērtējuma,nepārrakstot, bez koriģēšanas, pārlasīšanas u.t.t. Tik ātri, lai nepaspētu apdomāt uzrakstīto. Bez pārtraukuma. Bez piepūles. Bez centieniem saprast.

Un pēc kāda laika saņem atbildi. Uzraksti to ar paša roku. Daži vārdi vai frāzes, kas visu saliek pa plauktiņiem un dažkārt pārsteidz ar savu acīmredzamību un dziļumu.

Tā arī ir visa metode. Tik vienkārši un ģeniāli.

Kas ir šīs vienkāršības pamatā? Kādā veidā šajā, it kā nesakarīgo vārdu haosā pēkšņi parādāš pilnīgi skaidra un svarīga atbilde?

Es neatradu izskaidrojumu šim fenomenam krievvalodīgajos avotos un vērsos pie paša instrumenta.

:) Es apsēdos rakstīt vēstuli, lai saprastu, kā tā funkcionē. Sistēma, kas iepazīst pati sevi. Pārbaudījums uz izturību. No šī ceļojuma es atgrieozs ar bāzes principiem, kas tagad jāietērpj terminos.

Kāpēc ļoti bieži mums pašiem ir ļoti grūti izprast savas dzīves dažādu situāciju iemeslus?

Mūsu laika galvenā problēma nav informācijas trūkumā. Problēma ir tās pārpilnībā un  mūsu neprasmē to sakārtot. Doma ir tik ļoti haotiska un nenkontrolējama, un jauna informācija tik ātri atvelk uzmanību, ka spēt tikai ar gribas palīdzību palaist secīgu domas procesu – no viena līmeņa citā, kļūst praktiski neiespējami.

Pieņemsim, ka man ir radies kāds jautājums. es apzināti sāku to apdomāt. Pirmajās minūtēs domāšana notiek virspusējā līmenī, pieslēdzot šim procesam ierastās, reaktīvas domas, kuras es izmantoju visbiežāk. Domāšana būvējas stereotipiski. Tāpēc, ja es cenšos apzināti kaut ko apdomāt, es “palaižu” pati savu, personīgo standarta šablonu, kas mani dzenās pa vienu un to pašu riņķi, nelaižot dziļāk.

Bet, par cik šis process ir ilgstošs un starpposmu ir ļoti daudz ( īpaši senās, nerisinātās problēmās), tad es bez milzīgas koncentrēšanās palīdzības nemaz nepaspēju aizrakties līdz to pirmavotam. līdz problēmas saknei, jo nemitīgi mani traucē ārējie kairinātāji. Tāpēc ļoti bieži domu un pārdomu process izrādās neefektīvs.

«Savās vienkāršākajās formās domāšana kā process ir parasta, vienkārša informācijas apstrāde domu, tēlu un sajūtu plūsmā. Domāšana notiek dažādos līmeņos. Virspusē – patvaļīgas domas, apzināmas un kontrolējamas. Zemāk, dziļi mūsos – automātiskas domas, kuras uzspiež stereotipiskā domāšana. Un pašā dziļumā – bāzes shēmas un kognitīvās pārliecības, kas, kā likums, mūsos dzīvo neapzināti». Nikolajs Kozlovs

Uzdodot vēstulē jautājumu, mēs “palaižam” domāšanu. Ar analoģisku darbības mehānismu. Pirmās atbildes, kas parādīsies uz papīra no virsējās kārtas, būs tuvas pieprasītajam, bet tādas, ko jau agrāk ne reizi vien esam saņēmuši, standarta un pazīstamas.

Taču šajā gadījumā, kad tā ir vēstule, un pateicoties koncentrācijai uz procesu, tēlu plūsma nepārraujas. Jo tālāk mēs rakstām, jo dziļāk ejam. Ar katru mirkli samazinās kontrole pār apziņu, mēs nokļūstam dziļāk – jau automātiskajā līmenī un pēc tam jau vēl dziļāk neapzinātajā, kur glabājas atbildes uz visiem mūsu dzīves jautājumiem, kas vada mūsu dzīvi. Tēlaini izsakoties, kā pieāķējušies drošības atsaitei, mēs laižamies dziļāk bezapziņas alā. Mēs nezinām, kas mūs tur sagaida, mēs nevērtējam bildītes, kas mainās kustības laikā. Mēs uzticamies un vienkārši ļaujam sevi “nolaist” pašā dziļumā, līdz pašam alas dibenam.

Ko glabā bezapziņa? Mūsu zināšanas – saraustītas un konceptuālas atmiņas, attiecības, iespaidus, vērtējumus, notikumus, domas, emocijas, idejas, vērtības, sajūtas, miglainus un skaidrus simbolus un citas dzīves “atliekas” ar mazāku vai lielāku svaru, kas atkarīgs no tā, cik tās mums emocionāli svarīgas.

Pašas spēcīgākās un dziļākās domas formē mūsu bāzes uzstādījumus, kas arī ir mūsu galvenie virzītājspēki. Mehānisms vienmēr ir vienāds, neatkarīgi no glabātuves ietilpības.

Kas šajā jautājumā mums ir svarīgākais?

Tas, ka tas viss, kas sākumā šķiet haotisks informācijas un procesu laukā, ir caurvīts ar asociācijām.

Mēs domājam asociācijās. Stiprinām jaunos iespaidus pie jau noformētām ķēdītēm, līdzīgi kā verot krellītes uz diedziņa. Dzīves laikā mēs saveram neskaitāmas tādas krellītes, kas savā starpā ir saistītas un rada stiprus tēlu tīklus.

vestule1213

Un tad, kad mēs rakstām, mēs “palaižam” pretēju darbību. Vārdu pēc vārda mēs atpiņķerējam šo tīklu, atgriežoties atpakaļ pie pirmā posma.

Kamēr es rakstīju šo rakstu, nevarēju apiet bezapziņas guru Zigmundu Freidu.

Viņš bija tas, kurš vienā mirklī atteicās no hipnozes, lai pievērtsos brīvo asociāciju metodei.
Pēc viņa domām brīvajās asociācijās var ieraudzīt ciešu saikni starp pagātni un tagadni. It kā nejauši, galvā iešāvusies doma var būt tieši saistīta ar sen aizmirstu iespaidu. Protams, pacienta psihē stradā pretošanās mehānisms, kas traucē atmiņas iznest virspusē. Tāpēc nejauši izteiktai pacienta domai ļoti bieži nav tiešas līdzības ar to, kas paslēpts bezapziņā. Tomēr šī doma satur mājienu uz ko tādu, kas ir ļoti svarīgs, lai noskaidrotu patiesos iemeslus.

Šī brīvo asociāciju metode ir viena no dabīgākajām un efektīvākajām metodēm, kas ļauj ielūkoties bezapziņā.

Un tieši brīvā vēstule, vai kā to tagad sauc – asociatīvā vēstule, ļauj to izdarīt vienkārši, bez pretestības un citu cilvēku piedalīšanās, kas parasti prasa ļoti daudz laika.

Ātrais vēstules rakstīšanas temps ļauj novērst apziņas kontroli un ļoti ātri iesaistīt bezapziņas procesos. Tas, ka nav skatītāju un lasītāju, automātiski ievieš procesā atslābināšanās sajūtu, un abrīvo no kriticisma un saspringuma, kas rakstīšanas procesā pazūd pilnībā.

Interesanti, ka brīvo asociāciju metodi Zigmundam Freidam, pats to nezinot, pateica priekšā vācu rakstnieks un publicists Ludvigs Berne savā stāstā “Māksla trīs dienās kļūt par oriģinālu rakstnieku.”

«… Paņemiet dažas baltas lapas un trīs dienu laikā pierakstiet visu, kas iešaujas jums galvā. Rakstiet visu, ko domājat par sevi, par saviem panākumiem, par turku karu, par Gēti, par kriminālprocesu un tā tiesnešiem, par saviem priekšniekiem, – un pēc trīs dienām, jūs būsiet pārsteigti, cik daudz jūsos ir apslēptu, jaunu, jums iepriekš nezināmu ideju. Te arī slēpjas māksla, kā trīs dienās kļūt par oriģinālu rakstnieku».

Tagad, kad šī instrumenta maģija lielos vilcienos ir kļuvusi skaidra, atliek vien pārbaudīt šīs brīvās vēstules darbību praksē – uz sevis.

Kam tas būs īpaši svarīgi? Dalīšos tikai ar tiem virzieniem, kurus pati esmu pārbaudījusi, tomēr to diapazons ir neizsmeļams.

  • Negatīvo uzstādījumu un pārliecību identificēšana jebkurā dzīves jomā. Cerēt, ka varēsi to izdarīt apzinātā veidā ir neprāts. Mēs lieliski protam mānīt paši sevi. Tāpēc grūti izdomāt labāku metodi, lai patstāvīgi tiktu ar tiem galā. Mums nebūs ne ar vienu jarunā, jāatbild uz jautājumiem, jākautrējas un jāspēlē spēles. Jautājums šajā gadījumā jāformulē šādi: «Kādas parliecības un uzstadījumi man traucē… (izveidot karjeru, atrast dzīvesbiedru, nodibināt ģimeni, pelnīt naudu u.t.t.)».
  • Atbilžu meklēšana uz jautājumiem, kas šķituši retoriski. Kāda ir mana sūtība? Kas ir dvēsele? Kāda ir manas dzīves jēga?. Jā, jā, man iepazīšanās ar frīraiterismu sākās tieši ar šo jautājumu. Un tad es saņēmu atbildi, kādu diez vai apzināti jebkad būtu saņēmusi. Tā mani tā iedvesmoja, ka es burtiski vairākas dienas iedvesmā lidoju piecus soļus virs zemes. Un, protams, tas bija pirmais solis lielajās pārmaiņās, kas notikušas manā dzīvē.
  • Veids kā atrast īsto iemeslu tam, ka atrodies nestabilā stāvoklī. Что тебя гложет, Ева?! Iekšējās disharmonijas brīžos pajautā sev, kas tieši izsauc aizkaitinājumu (naidu, skumjas, dusmas)? Mūsu domāšana ir daudzslāņaina un informatīvās ažiotāžas laikā tik ļoti tā ir pārslogota, ka brīžam mēs paši sevi nevaram saprast. Vienkāršas un saprotamas lietas kļūst apziņai netveramas.
  • Tikt skaidrībā ar jebkurām attiecībām (laulībā, ģimenē, bērniem, draugiem, kolēģiem….), saprast situāciju iemeslus, savu uzvedību un netipiskas reakcijas. 
  • Jaunu, svaigu ideju ģenerēšana (jebkurā sfērā). Tā vietā, lai reizi aiz reizes atbilžu meklēšanas procesā aprītu tonnām nevajadzīgas informācijas, ir vērtīgāk vērsties pie savas bezapziņas lai ienirtu sevī, tur, kur mūsu atmiņa glabā visas atbildes uz visiem jautajumiem. Miljoniem grāmatu sējumus, miljardiem dzirdētu vārdu dažādās valodās, vagoniem frāžu, skanu, smaržu, emociju…. tas viss mums ļauj radīt absolūti neierobežotā daudzumā dažādus šedevrus dažādās jomās. Lūk, kāpēc jaunas idejas mūs apciemo tad, kad izjūtam kādus nestandarta iespaidus, mainam darbības veidu, vietu, vidi, kas mums apkārt. Dažkārt pietiek viena vienīga vārda, pieskāriena, lai iekšā pamostos jauna asociatīva virkne, kas aizved mūs pie jauniem iespaidiem un nestandarta risinājumiem.
  • Radīšana – māksla. Daudzi pieredzējuši rakstnieki jaunajiem rakstniekiem rekomendē rakstīt ātri, neapstājoties. Un arī šo procesu var papildināt ar šīm intensīvajām vēstuļu rakstīšanas sesijām. Piedalīšanās rakstniecības maratonā var pavērt pavisam citas iespējas.

Bāzes algoritms:

1.   Noformulēt un uzrakstīt precīzu jautājumu.
Pacenties to izdarīt maksimāli godīgi. ne “pieklājīgos” formulējumos, bet tieši tā, kā tu domā.

2.  Kā tikko jautājums ir paradījies uz lapas, uzreiz sāc rakstīt.
Pēc iespējas ātrāk. Nevērtējot, cik tuvu vai tālu tu atrodies no pētāmā jautājuma. Asociatīvā rinda nepadodas apdomāšanai. Tāpēc pat necenties to saprast.

3. Neapstājies, nepārtrauc lai “padzertu ūdeni” vai “paglaudītu kaķi”.
Ja pārrausi procesu, nāksies visu sākt no gala. Ideju ģenerēšanas gadījumā process ir mazāk saspringts, ka gadījumā, kad meklē atbildes uz konkrētiem jautājumiem, bet tāpat rezultāta kvalitāte ir atkarīga no vēstules bezapzinātības. Un tā, savukārt ir atkarīga no nepārtrauktības un ātruma.

4.   Katru reizi, kad sēdies pie galda, apzinies, ka tas ir process tikai tev. ja domāsi atpakaļ skatoties, šai metodei nebūs jēgas.
Neanalizē atbildes: muļķīgas, jocīgas, atkārtojošās – nav svarīgi. Neviens to nelasīs. Tu vari vēlāk to visu sadedzināt, izmest, vai saglabāt atsevišķus fragmentus, kuri šķiet svarīgi un interesanti, un perspektīvi.

Ar roku vai datorā?

Ja tu pietiekoši labi nepārvaldi rakstīšanu uz datora un nevari to darīt, neskatoties, un ar visiem desmit pirkstiem, tad labāk raksti ar roku.

Mīnuss ir tikai tas, ka roka tiek piepūlēta, dažkārt sāp no ātrās rakstīanas, un tu vari rakstīt tikai tik ātri, cik vari. Taču ar laiku sāpes pāriet, un tu jau esi meistars šai jomā. Kā visur – treniņš dara brīnumu lietas. Kad raksti uz datora, mīnuss ir tas, ka atgriezies, lai kaut ko izlabotu un tas arī notiek automātiski – tas nelabvēlīgi var ietekmēt rakstīšanas procesu un asociācijas var sanākt saraustītas.

Ierobežot sevi laikā?

Viss atkarīgs no mērķa. Un tas ir principiāli.

Ja ģenerē idejas, kreativitāti, radošās pieejas, tad noteikti uzliec taimeri.
Mēs jau runājām, ka radošās idejas ir neierobežotas, tāpēc šādos neierobežotos procesos ir vērts nolikt laika robežas. Kā bonuss ir tas, ka intensīvi palaisti bezapziņas domāšanas procesi seansa beigās nebeidzas. Tie turpina darboties. Tā kā, ja nu gadījumā rakstīšanas procesā ilgi gaidītā ideja nav radusies, tad turpinot dzīvot parastajā ritmā un darīt savus darbus, ar laiku tā vizualizēsies.

Ir konkrēts mērķis – atrast konkretu atbildi uz konkrētu jautājumu (Kur dzīvo mans Dievs? Kādi uzstadījumi traucē man izveidot ģimeni? Kas vainīgs? Ko darīt? u.t.t.), tad te nekādu ierobežojumu nevar būt.

Atkarībā no dziļuma, uzstadījuma sarežģītības un asociatīvā ceļa ilguma, tu vari līdz atbildei aiziet desmit minūšu laikā un vari – stundas laikā. Šādu meklējumu īpatnība ir tā, ka tad, kad atbilde atnāks, tā būs viennozīmīga un galēja. Ja noteiksi laika robežas, tad tu līdz atbildei vari arī nenonākt. Un tas pilnīgi noteikti tevi neapmierinās un atņems spēkus. Jo process ir beidzies, bet rezultāta nav. Uzdodot jautājumu, tu iekšēji noskaņojies uz to, ka nebeigsi, kamēr nebūsi atradis atbildi.Galu galā, kāda nozīme stundai vai divām, ja par šādu cenu tu vari atbrīvoties no problēmām, kas mocījušas tevi gadiem? Ja nu gadījumā kāda iemesla dēļ tev nācās pārtraukt šo nodarbi, rekomendēju, cik vien ātri vari, atgriezies pie rakstīšanas un pabeidz to.

Un noslēgumā nianses.

No to ievērošanas ir atkarīgs gala rezultāts.

  1. Glāze ūdens pirms un pēc sesijas. Kāpēc? Pat tad, ja mēs neapdomājam uzrakstīto, procesi smadzenēs no tā nepaliek mazāk intensīvi.  Tu domā intensīvāk, kā tas ierasts tavām smadzenēm, un tāpēc tās atūdeņojas.
  2. Atslēdz telefonu, internetu un apsēdies tur, kur tevi neviens netraucēs. Ja tu reaģēsi uz jebkuru traucējumu no ārpuses, process pārtrauksies.
  3. Ja vingrinājuma  laikā tu sajūtu garlaicību, dusmas, naidu vai diskomfortu, uzraksti par to, tikai nepārtrauc. Emocijas nemēdz būt nejaušas. Iespējams tas ir protests brīdī, kad esi aizskāris svarīgu un vārīgu tēmu.
  4. Nemet pie malas. To, ka šāda vēlme tev būs tieši finišā, es varu apsolīt par 99% Tajā brīdī, kad saprātīgas atbildes un skaidrojumi beigsies, un tev šķitīs, ka esi strupceļā. Bet tieši tajā brīdī notiek pāreja no automātiskā līmeņa uz bezapziņas. Un visticamākais, tuvākajās minūtēs atbilde uzpeldēs virspusē. Ja pametīsi šo darbu, droši vien sajutīsi dusmas par pazaudēto laiku un neesošo rezultātu.
    P.S. Ir tāds teiciens, ko agrāk izmantoja zelta meklētāji: “Pārtraukt rakt dažus metrus pirms zelta dzīslas”. Nepārtrauc!
  5. Kā likums, viens seanss noslēdz problēmu/jautājumu. Taču, ja kadu iemeslu dēļ tu pretojies atbildes atrašanai, tad process var ievilkties. Tad, iespējams, ir vērts sākt ar atbildi uz jautājumu: “Kāpēc es nevēlos atrisināt šo jautājumu?”
  6. Kā uzzināt, ka esi nokļuvis pie pirmavota? Kā uzzināt, ka atbilde uz jautājumu ir atrasta? Vienmēr tā būs kāda ķermeņa zīme (smiekli, prieka asaras, kaut kas cits). Atcerieties tos mirkļus, kas notiek, kad nāk apgaismība, saskarsmē ar kaut ko, iepriekš neizjustu, nepazīstamu. Signāls būs līdzīgs, bet neprognozē to, negaidi neko konkrētu. Kad tas notiks, tu skaidri zināsi, ka TAS IR NOTICIS! Atvieglojums, skaidrība, ka tālāk rakstīt vairs nav jēgas. Process ir pabeigts. Vieglums ķermenī un prātā liecinās par to, ka esi brīvs no neskaidrības. Te arī slēpjas galvenā metodes jēga – bez laika ierobežojumiem, pretējā gadījumā tu atsegsi tikai aisberga mazāko daļu.

Asociatīvajai vēstulei ir viena fantastiska un nenovērtējama blakne – kad to dari regulāri, notiek mentālā ģenerālā tīrīšana. Atbrīvojot stāvus vienu aiz otra, mēs sakārtojam savas domu formas, darot domāšanas šablonus caurspīdīgus, iepazīstot savas paša rīcības dabu, izvelkot ārā cēloņu – seku saites.

Mēs sākam saprast, kā paši esam radījuši vienas vai citas situācijas dzīvē. Mēs iemācamies modelēt savu dzīvi. Un jo dziļāk ejam, jo dziļak izprotam lietu būtību.Mēs atbrīvojam sevi interesantiem uzdevumiem un skaistiem jautājumiem. Mēs kļūstam par brīnišķīgu atbilžu avotiem. Atbilžu, kuras vienmēr ir mūsos. Bija, ir un būs. Tikai pastiep roku!

Autors: Eva Kaigorodova

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements