Kāpēc ne vienmēr vajag dalīties savā priekā ar citiem

lielities3

Laimes sajūta – tā ir enerģija. Un tad, kad mēs esam tās pārpilni, ir praktiski neiespējami to “saturēt” – tā gribas padalīties. Tad, kad prieks ienāk mūsu mājās, tad ikvienam no mums ir milzīg vēlme ar to padalīties. Un, jo lielāks šis prieks, jo lielāka vēlme kadam pastāstīt par to, padalīties, un vēlams, lai klausītājs būtu visa pasaule.

Daloties savā priekā par šo brīnišķīgo pārdzīvojumu, mēs no sava sarunu biedra gaidam līdzpriecāšanos, atsaucību. Un, protams, mēs vēlamies, lai šī atsaucība būtu līgsma un sajūsmināta. Protams, ka mums neder cita reakcija. Un, ja nu kāds reaģējis uz mūsu prieku ne 100% tā kā mēs gaidījām, tas mūs var padarīt dusmīgus un niknus. Draugam taču jābūt mūsu pusē un arī jāpriecājas līdz par mūsu prieku un to, ka mums viss ir labi. Ja tā tas nenotiek, tātad tas nav nekāds draugs.

Un tomēr, mūsu egoisms neņem vērā to, ka ļoti svarīgi ir padomāt ne tikai par sevi, bet arī sarunu biedru. Nav veslīgi būt pārņemtam tikai ar sevi un neredzēt otru cilvēku.

Varbūt labāk tomēr sākumā uzzināt, kā klājas sarunu biedram? Varbūt tagad nepavisam nav īstais laiks dalīties ar to, ko esam viņam atnesuši? Bet, iespējams, mēs otrā cilvēkā varam izprovocēt skaudību?

Viena mana draudzene reiz pastāstīja, ka mūsu kopējā paziņa bija aizbraukusi uz ļoti dārgu kūrortu. Uz jautājumu: “Un kā tur bija?”, viņa atbildēja: “Nu, nekas īpašs! Man nepatika!” Es teicu, ka protams, tā ir ļoti pazīstama bagātu un veiksmīgu cilvēku mantra. Viņi zin visu par skaudību no savas pieredzes un visdažādākajos veidos cenšas neprovocēt to citos cilvēkos. Tas ir kulturāli un humāni attiecībā pret citiem cilvēkiem.

  • Kāpēc gan kādam stāstīt, ka tava jaunā vakarkleita maksā vairāk kā viss otra cilvēka mēneša budžets? Var taču pateikt (ja par to jautā): “Es īsti neatceros, cik tā maksā” vai kaut ko līdzīgu.
  • Nav kulturāli veselu stundu stāstīt par saviem bērniem un viņu sasniegumiem skolā pārim, kuram bērnu nav un nevar būt.
  • Šaubos, vai ir humāni sīkumos aprakstīt savu plašo, jauno dzīvokli cilvēkiem, kuru finanses ir tik niecīgas, ka tie nevar apmaksāt pat mazu, īrētu dzīvokli.
  • Kāpēc lielīties ar savu lielisko vīru draudzenei, kurai, iespējams, vispār nav ģimenes, vai arī pašreizējā brīdī ir ģimenes krīze? Un, ja nu šī meitene nolems, ka viņai noteikti vajadzīgs tieši šis lieliskais vīrietis?

Šajos jautājumos pati galvenā problēma ir tā, ka esam pārņemti paši ar sevi un domājam pirmkārt tikai par sevi. Kāpēc mēs nevēlamies būt delikāti, lai nepazeminātu citus cilvēkus, neliktu viņiem justies nevērtīgiem? Un, lai arī tas ir viens no mūsu dzīves priecīgākajiem notikumiem, tomēr ir vērts padomāt, kam par to vajag stāstīt sīkumos un kam pateikt, it kā garāmejot, ja nu tas ir tik ļoti nepieciešams.. 

Mūsdienu cilvēka problēma ir tā, ka viņš pārāk sapriecājas, kad ar viņu notiek kas labs un pārāk stipri sabedājas, kad notiek ne tas, ko viņš gaidījis. Kad emocijas sit augstu vilni, tās vajag kaut kur “izmest”. Un, kā likums, šo emocionālo atraugu (piedodiet par tādu salīdzinājumu), dzird tie, kuri atrodas vistuvāk mums. Un mēs esam pārliecināti, ka viņiem mūs jāsaprot. Viņiem tas obligāti jādara.

Cilvēks, kurš iet garīgās izaugsmes ceļu, saprot to, ka šajā pasaulē viss ļoti ātri mainās un mums vēl nav īsti skaidrs, kas no tā, kas notiek mūsu dzīvē ir labi vai slikti.

Šajā sakarā es atcerējos vienu pritču.

Kāds vīrs mežā ieraudzīja sauvaļas zirgu un paņēma to pie sevis.
– Ohooo! teica kaimiņi. Kā gan tev paveicās, ka esi dabūjis tādu smuku zirgu!
– Nezinu, paveicās man vai nepaveicās – viņš atbildēja.
Viņa dēls sāka šo zirgu iejāt, tas satrakojās un nometa dēlu zemē. Dēls salauza abas kājas.
– Ah, kāda nelaime! – šausminājās kaimiņi – cik slikti!
– Es nezinu, slikti tas vai labi – atbildēja vīrs.
Drīz sākās karš un visus karam derīgos vīriešus iesauca armijā. Vīra dēlu atzina par nederīgu karadienestam, bet kaimiņu dēli devas karot un gāja bojā.
– Tev gan ir labi, – žēli novilka kaimiņi, palikuši bez dēliem. Tavs dēls palika dzīvs, laimīgais!
– Es nezinu, labi tas vai slikti, –kā parasti noburkšķēja vīrs.

Mēs nekad nezinam, kas būs aiz pagrieziena. Mēs redzam tikai tik, cik ir atbilstoši mūsu apziņas stāvoklim un esošajam momentam. Taču, lai kas arī ar mums notiktu, nevajag ar to kā ar spaini auksta ūdens aplaistīt sev tuvos un tālos cilvēkus.

Labs sarunu biedrs ir tas, kurš prot klausīties… un arī – dzirdēt.

Runāt par sevi var katrs. Ja vēlamies iet izaugsmes ceļu, mums katru reizi sarunā jādomā par to, kā padarīt laimīgāku mūsu sarunu biedru. Un nav smuki “rīkot dzīres mēra laikā”.

Dalieties labāk ar to, ka esat gatavi pieņemt citus cilvēkus – savus draugus, radiniekus, paziņas tādus, kādi viņi ir. Jo, iespējams, ka mūsu lielais prieks izrādīsies mazas bēdas kadam citam. Un tas nebūt nenozīmē, ka tas cits ir skaudīgs un nenovīdīgs. Tas drīzāk nozīmēs to, ka mēs esam neiejūtīgi un nekulturāli.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements