Vēlreiz: pateikt “NĒ!”

ne1

“Kamēr tu nevari pateikt “nē”, tavam “jā” nav nekādas jēgas!  Ošo

Daudzus gadus es nepratu teikt “nē”. Es ļoti baidījos atteikt cilvēkiem. Man šķita, ka, ja es atļaušos atteikt kāda lūgumam, cilvēki manī vilsies un es vairs nebūšu labā. Mani vairs nemīlēs – draugi un paziņas.

Tā rī notika! Kad es nolēmu un sāku sacīt “nē” draugiem un paziņām, lasītājiem un kolēģiem…daudzi manī vīlās, un daudzi pārstāja mani mīlēt.

Ne velti es baidījos.

Nevienam nepatīk, ja viņam atsaka. Vienkārši nav iespējams apjaust, cik briesmīgi var dusmoties uz to, kurš jauc tavus plānus, atsakās no taviem piedāvājumiem, vienu vārdu sakot, saka tev “nē”.

Un to var saprast. Es arī dusmojos, kad man atsaka. Mums patīk saņemt to, ko lūdzam. Mums patīk, kad mums iedod to, ko prasām vai – par ko dodam mājienus.

Tā nu mēs, cilvēki esam iekārtoti.

Taču lieta sekojoša: man nebija tik daudz spēka un laika, lai apmierinātu visu prasības – ne emocionāli ne fiziski. Es nevaru nepārtraukti dot to, ko prasa. es nevaru piekrist visam, ko piedāvā.

Iespējams, jūs arī!

Es centos būt laba un piekrist, kamēr pietika spēka. Taču netiku ar to galā. Cilvēki vēlējās vēl vairāk, vairāk un vairāk. Un neviens nedomāja par to, ka vajadzētu ievērot manas robežas – tas tāpēc, ka es pati viņiem tās neparādīju.

Tā mēs esam iekārtoti.

Es piekusu.

Un tāpēc nolēmu teikt “nē”

Ļoti daudzi cilvēki ar laiku “izkrita” no mana paziņu loka. Viņi dusmojās un uzvedās tā, it kā es viņiem kaut ko būtu parādā.

Un es padomāju: nu, labi!

Protams, ka es apjuku un sakreņķējos! Taču mani mierināja tas, ka daži draugi un paziņas mani nepameta. Šie brīnišķīgie cilvēki bija nolēmuši mīlēt mani, neskatoties ne uz ko. Pat tad, ja es neveltīju viņiem visu savu laiku. Viņi palika. Neskatoties uz to, ka laiku pa laikam dzirdēja no manis “nē”. Tie ir mani vistuvākie un mīļākie cilvēki. Viņu ir mazāk, kā bija agrāk, taču viņi ir tuvāki un svarīgāki.

Šie cilvēki ir līdzīgi manai tagadējai dzīvei: veselīgai, saprātīgai un apzinātai.

Dažkārt arī viņi man saka “nē”. Un es turpinu viņus mīlēt. Iespējams, pat vairāk, kā agrāk, jo mani fascinē viņu prasme aizsargāt savas robežas.

Šodien es jūs ielūdzu savā pasaulē. Pasaulē, kur ikvienam ir tiesības pateikt “nē”. Tādu īsu un spēcīgu vārdu. Es priecājos, ka pie šī teksta es varēju pievienot zīmējumu, uz kura attēlota mana sena draudzene Mirtle. Viņa nebaidās teikt “nē”. Viņa necepās. Mīļie mani, esiet kā Mirtle.. Stipri un brīvi.

ne

Autors: Elizabete Gilberta “Ēd, lūdzies, mīli” autore

Zīmējums: ©Kerija Hilgerta

Tulkoja: Ginta FS

 

Advertisements