Ošo: Kas ir skaudība, un kāpēc tā tik ļoti sāpina?

skaudiba

Skaudība ir salīdzināšana. Un mēs esam mācīti salīdzināt, mēs esam ievirzīti salīdzināt, mūžīgi salīdzināt. Kādam citam ir labāka mājam kādam citam ir skaistāks ķermenis, kādam citam ir vairāk naudas, kādam citam ir harismātiskāka personība. Salīdzini, turpini salīdzināt sevi ar katru garāmgājēju, uz rezultāts būs liela skaudība. Tas ir blakus produkts ievirzei uz salīdzināšanu.

Pretēji tam, ja tu atmet salīdzināšanu, skaudība izzūd. Tad tu vienkārši zini, ka tu esi tu un neesi neviens cits, un nav arī nekādas vajadzības. Ir labi, ka tu nesalīdzini sevi ar kokiem, citādi tu sajustos ļoti skaudīgs: kāpēc tu neesi zaļš? Un kāpēc gan dzīve ir tik nežēlīga pret tevi – tev nav ziedu! Labāk nesalīdzināt sevi ar putniem, ar upēm, kalniem, citādi tu ciestu. Tu salīdzini sevi tikai ar cilvēkiem, jo esi tā ievirzīts, lai salīdzinātu tikai ar cilvēkiem; tu nesalīdzini sevi ar pāviem un papagaiļiem. Citādi tava skaudība pieaugtu vēl vairāk un vairāk: skaudība tevi tā nomāktu, ka tu nespētu dzīvot.

Salīdzināšana ir ļoti muļķīga attieksme, jo katrs cilvēks ir vienreizīgs un nesalīdzināms. Tiklīdz šī izpratne iemājo tevī, skaudība izzūd. Katrs ir vienreizīgs un nesalīdzināms. Tu esi tikai tu pats: nekad neviens nav bijis līdzīgs tev, un nekad neviens nebūs līdzīgs tev. Un tev arī nav jābūt līdzīgam nevienam citam.

Esamība rada tikai oriģinālus, tā netic kopijām.

Pagalmā kašņājās bariņš vistu, kad pēkšņi pāri sētai pārlidoja futbola bumba un nokrita viņu vidū. Gailis piegāja tai klāt, nopētīja un tad teica: „Es jau nesūdzos meitenes, bet paskatieties tik, ko dabū gatavu kaimiņos.”

Kaimiņos notiek daudz kas brīnumaināks: zāle ir zaļāka, rozes rožainākas. Visi izskatās tik laimīgi – izņemot tevi pašu.  Tu nemitīgi salīdzini. Tieši tāpat ir arī ar citiem, arī viņi salīdzina. Varbūt viņi domā, ka zālīte tava mauriņā ir zaļāka – no tālienes tā vienmēr izskatās zaļāka, ka tev ir skaistāka sieva…tu esi noguris, tu vairs nesaproti, kā gan ļāvi sevi sagūstīt šai sievietei; tu nezini kā lai tiek no viņas vaļā, – un kaimiņš varbūt tevi apskauž, ka tev ir tik skaista sieva! Un tu varbūt apskaud viņu…

Ikviens apskauž ikvienu citu. Un šīs skaudības dēļ mēs radām īstu elli, skaudības dēļ mēs kļūstam ļoti ļauni.

Pavecs fermeris drūmi aplūkoja plūdu postījumus.

„Haram!” uzsauca kaimiņš. „Visas tavas cūkas aizskaloja straume!”

„Un kā ar Tompsonu cūkām?”

„Arī tās ir pagalam.”

„Un Larseniem?”

„Arī.”

„Hmm!” iesaucās fermeris, jūtami atplaukstot. „Tad jau nav tik traki, kā es domāju!”

Ja visi ir postā, ir labāka sajūta: j visi zaudē, ir labāka sajūta. Ja visi ir priecīgi un veiksmīgi, tad zaudējums ir ļoti rūgts.

Bet kāpēc šī doma par citiem vispār ienāk tev prātā? Ļauj man vēlreiz atgādināt: tāpēc, ka tu neesi ļāvis savām sulām cirkulēt, tu neesi ļāvis augt savai svētlaimei, tu neesi ļāvis uzplaukt savai esībai.

Tāpēc tu jūties iekšēji tukšs, un tu skaties uz ikviena cita ārpusi, jo tikai ārpuse ir redzama.

Tu pazīsti savu iekšpusi, un tu pazīsti citu ārpusi: tas rada skaudību. Viņi pazīst tavu ārpusi, un viņi pazīst savu iekšpusi: tas rada skaudību. Neviens cits nepazīst tavu iekšpusi. Tu zini, ka tur tu neesi nekas, tu esi bezvērtīgs. Un pārējie no ārpuses izskatās tik smaidīgi. Viņu smaidi var būt viltoti, bet kā gan tu vari zināt, ka tie ir viltoti? Varbūt arī viņu sirdis smaida. Tu zini, ka tavs smaids ir viltots, jo tava sirds nepavisam nesmaida: iespējams, tā gauži raud.

Tu pazīsti savu iekšpusi, un tikai tu to pazīsti, neviens cits.  Un paz;isti ikviena cita ārpusi, un cilvēki savu ārpusi ir izveidojuši ļoti skaistu. Ārpuse ir tikai priekšzīmīga fasāde, un tā ir ļoti maldinoša.

Ir kāds sens sūfiju stāsts.

Kādu vīru ļoti nomāca viņa ciešanas. Viņš katru dienu lūdza Dievu: „Kāpēc es? Ikviens šķiet tik laimīgs. Kāpēc vienīgi man jādzīvo tādās ciešanās?”Kādu dienu dziļā izmisumā viņš lūdzās Dievam: „Tu vari dot man jebkuras citas ciešanas, un es esmu gatavs tās pieņemt. Bet paņem manējās, es tās vairs nespēju panest.”

Tajā naktī viņš redzēja brīnišķīgu un ļoti nozīmīgu sapni. Tonakt viņš sapņoja, ka Dievs parādījās debesīs un teica visiem: „Atnesiet visas savas ciešanas uz templi.” Ikviens bija noguris no savām ciešanām –un patiesībā ikviens kādu reizi bija lūdzis: „Es esmu gatavs pieņem jebkura cita ciešanas, tikai paņem prom manējās; tas ir par daudz, tas vairs nav paciešams.”

 Tā nu ikviens savāca visas savas ciešanas maisā un nāca uz templi, un viņi visi izskatījās ļoti priecīgi. Viņu lūgšanas bija uzklausītas. Un arī šis vīrs steidzās uz templi.

Un tad Dievs teica: „Nolieciet savus maisus pie sienas.” Visi maisi tika nolikti pie sienām, un tad Dievs paziņoja: „Tagad jūs varat izvēlēties. Ikviens var paņemt jebkuru maisu.”

Un vispārsteidzošākais bija tas, ka šis vīrs, kurš vienmēr bija tā lūdzies, steidzās pats pie sava maisa, pirms kāds cits to paspēj izvēlēties! Un viņš bija pārsteigts, jo ikviens steidzās pie sava maisa un ikviens bija laimīgs, atkal izvēloties tieši to. Kas bija noticis?

Pirmo reizi ikviens bija saskatījis citu nelaimes, citu ciešanas – un viņu maisi bija tikpat lieli vai pat lielāki!

Un otrs iemesls bija tāds, ka cilvēki bija pieraduši pie savām paša ciešanām. Izvēlēties kāda cita nelaimi – kas to lai zina, kādas ciešanas būs šajā maisā? Kāpēc gan tādus uztraukumus? Ar savām ciešanām tu vismaz esi pazīstams, tu esi pie tām pieradis, un tās ir paciešamas. Tik daudz gadu tu esi tās panesis – kāpēc gan tagad izvēlēties nezināmo?

Ikviens devās mājās laimīgs. Nekas nebija mainījies, viņi nesa līdzi tās pašas ciešanas, bet ikviens bija laimīgs un smaidīgs, un priecīgs, ka dabūjis atpakaļ pats savu maisu.

No rīta šis vīrs lūdza Dievu un teica: „Paldies tev par šo sapni, es nekad vairs neko tādu nelūgšu. Viss, ko tu man esi devis, ir man labs; tam jābūt man labam, jo tieši tāpēc tu man to esi devis.”

Skaudības dēļ tu esi patstāvīgās ciešanās – tu kļūsti ļauns pret citiem. Un skaudības dēļ tu sāc kļūt neīsts, jo tu sāc izlikties. Tu sāc piedēvēt sev kaut ko tādu, kas tev nepiemīt, sāc piedēvēt sev kaut ko tādu, kas tev nemaz nevar piemist, kas tev ir nedabisks. Tu kļūsti arvien mākslīgāks. Atdarinot citus, sacenšoties ar citiem ko gan citu tu vari darīt? Ja kādam kaut kas ir un tev tā nav, un nav arī dabiskas iespējas, vienīgā iespēja ir dabūt lētu aizvietotāju.

Skaudīgais dzīvo ellē. Atmet salīdzināšanu, un skaudība izzūd, ļaunums izzūd, neīstums izzūd.  Bet tu vari to atmest tikai tad, ja tu sāc audzēt savus iekšējos dārgumus, cita ceļa nav.

Pieaudz, kļūsti par arvien īstāku un īstāku cilvēku. Mīli sevi un cieni sevi tādu, kādu Dievs tevi ir radījis, un tad tev uzreiz atvērsies debesu durvis. Tās vienmēr ir bijušas atvērtas, tu vienkārši neesi paskatījies uz tām.

Avots: http://www.yogi.lv

Advertisements