Atmošanās mēdz būt sāpīga

maska1

Man šķiet, ka agri vai vēlu katra cilvēka dzīvē iestājas moments, kad viņš saka sev un apkārtējiem: “Viss, es vairs nespēju tēlot! Un negribu to darīt!” Ja apzināti ienirsti sevī un izvēlies pa īstam iepazīties ar to, kas tevī, maska nokrīt ātri. Bet, ja izvēlies spēlēt (ne tāpēc, ka tev ir interesanti un jautri, ne aiz mīlestības pret dzīvi, bet tāpēc, ka šī iekšējā pasaule izradās tik ļoti sveša un ir bail izlaist to virspusē), tad patiesība agri vai vēlu sāk lauzties uz āru. Labāk gan ātrāk, tāpēc, ka vēlāk būs ļoti sāpīgi.

Vēlu un sāpīgi, tas ir tad, kad pēc 10-15 laulībā nodzīvotiem gadiem atklāj, ka nepazīsti sevi, nepazīsti to, kurš dzīvo tev blakus, vienā dzīvoklī, ka vairāk nevēlies dzīvot ar to, ar kuru tev ir kopēji bērni.

Kad, būdams jau nobriedis, saproti, ka tavā vietā tavu dzīvi nodzīvojis kaut kāds nepazīstams cilvēks, kurš tā arī nav uzdrošinājies kļūt par to, ko sapņojis….un tas viss tā, it kā – ne tu.

Kad pēc pilnas programmas esi nospēlējis labā puisīša vai meitenītes lomu, radījis ģimeni – par prieku mammai un tētim, iestājies tajā specialitātē, kuru viņi tev noskatījuši un nomācījies vajadzīgos gadus, lai pabeigtu mācību iestādi ar zelta medaļu, un tad saproti, ka neviena no šīm vēlmēm nav bijusi TAVA.

Kad ilgus gadus esi baidījies aiziet no turienes, kur tevi pazemo, nenovērtē, kritizē, apgriež tev spārnus, tikai tāpēc, ka svarīgi ir “ko teiks cilvēki?” Tas viss ir ļoti sarežģīti, taču visas šīs sāpes un pārdzīvojumi ir tā vērti, ja pēc tiem iestājas atmošanās.

Daudz sliktāk ir visu dzīvi nodzīvot maskā. Būt ģeniālam aktierim, un pēc tam beigt savu dzīvi pašnāvībā, jo nepanesama izrādās šī augstākā līmeņa izlikšanās. Būt pašam galvenajam un tajā pat laikā būt vienam, jo blakus nav nevienas labas sirds un drauga pleca. Būt bagātam un vienlaicīgi trūkumcietējam. Būt talantīgam, bet nedalīties ar tiem, kuri blakus. Būt pašam varenākajam, bet – ne mīlētākajam. Pavadīt gadus kaut kādās “svarīgās lietās”, un tā arī neiemācīties draudzēties, mīlēt, ticēt, uzticēties un būt ievainojamam. Nomirt, tā arī nesākot dzīvot.

Kāda jēga uzbūvēt milzīgu biznesu, ja tev nav mērķa ar to iepriecināt cilvēkus un sevi? Kāda jēga izveidot ģimeni, ja tev nav laika tiem, kurus šajā ģimenē esi sasaucis?

Kāda ir lielas naudas jēga, ja ar tās palīdzību tu uzvelc arvien vairāk un vairāk maskas, bet īsts vari būt tikai mazu mirkli, kad uz tevi neviens neskatās?

Kāda jēga līst valdībā, vai kāda uzņēmuma valdē, ja tev nav ne mazākās nojēgas un vēlmes uzņemties atbildību par cilvēkiem un viņu dzīves uzlabošanu un tev uzticētā objekta attīstību? Kas tu esi? Kāpēc tu esi šeit? Un uz kurieni tu ej?

Kad iekšā bango dusmu orkāns, kad rokas bezspēka nolaižas, kad jūties pazudis un nezini, ko tālāk darīt, kad gribas visu pamest un aizbēgt, kad lauz visas vienošanās un pievil cilvēkus, kad pārrauj visus sakarus un uzbrūc cilvēkiem, tu saproti, ka patiesībā viss sākās daudz agrāk – ne tagad.

Saproti, ka tev nav spēka ievērot visus noteikumus un pildīt vienošanās, un nebija tā arī agrāk, jo nebiji tiem gatavs. bet pieņēmi. Ne jau tu pieņēmi, bet tas, kura masku tu valkā. Nevarēji atteikties, jo ļoti ticēji, ka tas viss ir taisnība. Saproti, ka nav spēka piedot un mīlēt tos cilvēkus, kuri nodarījuši sāpes, bet turpini spēlēt un tēlot, ka esi piedevis un mīli. Ne tu piedevi un mīli, bet tas, kura masku tu valkā.

Tu nevari atzīties neizdzīvotajās sāpēs, jo ticēji, ka tev viss izdosies ātri un viegli. Saproti, ka saviem tuvākajiem ne reizi neesi izteicis savu patieso viedokli, jo zini, ka viņi no tevis gaida ko citu. Ne no tevis, bet no tā, kura masku tu valkā.

Ak! Ja fundaments ielikts aplam, tad kā tur labu māju uzcelt? Ja cilvēks nezin sevi, nezin neko par savām patiesajām vēlmēm un vajadzībām, nejūt savas robežas un nav nonācis līdz tām, nesaprot, kas ir tas, ar ko viņš varētu dalīties ar citiem cilvēkiem, tad kā var sanākt kaut kas skaists un kopīgs?

Un ja nu tas otrs cilvēks ir tāds pats?

Un tieši tā arī tiek būvētas ģimenes, uzņēmumi, valstis – ej nu saproti, kuram tasinība un kurš vainīgs un kur pazudis veselais saprāts.

Tieciet skaidrībā ar sevi, saprotiet sevi!. Nevajag tajā iestrēgt, taču būt skaidrībā par to, kas esi, ir ļoti vērtīgi. Tā ir patiesība un tūkstošiem cilvēku to pārbaudījuši.

Labāk noņemt masku un izrādīties ne tik ļoti pievilcīgam, cītīgi sevi aplūkot un padomāt, ko ar to visu var iesākt, nevis būvēt savu dzīvi (vai tiešām savu?), nenoņemot masku un, baidoties, ka kāds tomēr atklās patiesību: neatbilstību, un atstums jūs.

Esiet īsti tagadnē!

 

Autors: Dina Ričardsa

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements